Lietus, lietus, lietus, izmisīgi mēģinājumi herbarizēt atmiņas, apkārt klīst mirāžas ar oleandru smaržu. Es mīlu šo zemi, es mīlu šo valsti, es IENĪSTU šo klimatu! Vēss gaiss, ledains ūdens, atturīgi ļaudis, pelēkas debesis. Vakardienas mēģinājums sauļoties beidzies ar vieglām iesnām. Ķermenis, 10 dienās atguvis savu dabisko krāsu un formu, tagad apjucis no rītiem kliedz pēc Vidusjūras peldes vai vismaz skrējiena kalnā.
Varbūt vajadzēja palikt Korte un dzemdēt septiņus bērnus?
Jums ir gadījies rakstīt Ļoti Personisku vēstuli valodā, kurā Jūs zinat apmēram 10 vārdus?
Sasodīti grūti.:(
Viena no Korsikas mīklām man bija sv. Rita - cisterciešu(?) mūķene, kuras attēls rotāja katru baznīciņu vai kapelu, kurā vien gadījās ieiet. Šodien ieguglēju - izrādās "She is the patroness of impossible cases". Man jau bija aizdomas, ka korsikāņi visstiprāk tic neiespējamajam.
Vai cilvēkam ir vajadzīgas arī tādas fikcijas kā karjera, nauda, godkāres apmierinājums, bohēma un pielūdzēji, ja to var iemainīt pret sauli, ziediem, jūru, kalniem, sarkanvīnu, olīvām, apelsīniem un vīrieti, kurš trīsreiz dienā saka: "Tu es tres belle, mon amour" ?
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
