Kurvjzieža kontemplācijas

Lasīju "Vagīnas monologus", lasīju Bovuāru, noskatījos "Magdalēnas māsas", krāsodamās pat spogulī ilgi un jūsmīgi skatījos, kur nu vēl femīnāk!
"Vagīnas monologi" man tīri labi patika. Grāmatu aizvērusi, kādu brīdi domāju. Kas? Tur? Tik? Skandalozs? Neizdomāju.:( Mīlīga grāmatiņa, vietām poētiska, vietām draiska un koķeta. Vietām skumīga. Emocionāli aizķerošākā, protams, nodaļa, ko inspirējušas intervijas ar Bosnijā izvarotajām sievietēm. Traģiski. Skumji. Baismīgi. Ja, to lasot, Jums nesāp, tad empātijas Jums nav. Bet bez tās arī tīri labi var dzīvot.
Turpretim, ja Jums neliekas skaists pavisam citas nodaļas teksts: "Mana vagīna ir gliemežvāks - apaļš, sārts, maigs gliemežvāks, kas atveras un aizveras, aizveras un atveras. Mana vagīna ir zieds, ekscentriska tulpe, ar spēcīgu un dziļu centru, ar liegu smaržu, ar glāsainām, bet spēcīgām ziedlapiņām.", tad es savukārt nespēju izdomāt, kuram dzimumam gan Jūs varētu piederēt.:P

Kad lasīju Bovuāru, man piepeši piezagās vientulība. Iekrita klēpī. Auksta miroņa roka uz ceļgala. Tīri labi izdevās atcerēties datumu, kad pēdējo reizi esmu mīlējusies, mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi esmu jutusies mīlēta, nospriedu, ka nevajag.
Novecojoša sieviete, neirotiska sieviete, pamesta sieviete. Un izmisums melnāks par nāvi. Neviens no trim stāstiem nebija manējais. Bet stingā roka gulēja uz ceļgala.
Palīdu zem siltas dušas. Iedzēru tēju. Devos pie miera.

Biju domājusi uzrakstīt kaut ko par "Magdalēnas māsām". Tomēr īsti neatradu, ko. Filma uz mani neatstāja diezko lielu iespaidu. Mazliet pavīpsnāju, dzirdot mūķeni sakām, ka vīrieši visi no dabas ir grēcīgi un pavedināmi. Tāpēc civilizētā sabiedrībā viņus no grēka var pasargāt, tikai izolējot tās sievietes, kuras ir pārāk dumjas, lai neļautu viņiem sagrēkot. Šķiet, ka šī vīpsna arī bija spilgtākā no filmas izsauktajām emocijām. Kas noticis ar manu empātiju? Vai tā vienkārši neieslēdzas šādos pseidožurnālistiskos gabalos? Cik atceros - ar "Slaistiem" savulaik bija tāpat.
Jā, vēl - man mazliet patika tā skarbā un ironiskā klostera priekšniece. Un es no visas sirds ticu, ka viņa bija pārliecināta, ka rīkojas pareizi, kaut arī stingri. Nu tā, kaut kā!:)

"Kill Bill"-2. Iedvesmojoša un mazliet skumīga.

Vai Tūrmane ir sievišķīgāka džinsos un sinepju krāsas ādas jaciņā, izraujot pretiniecei aci, jebšu garā, kuplā gaišzilā kleitā, liekot gulēt meitiņu?
Absolūti sievišķīgi ir nogalināt vienīgo vīrieti, kuru visā mūžā esi mīlējusi un absolūti sievišķīgi ir nākamajā dienāt raudāt, mīksto rotaļlietu apskāvušai. Banāla atziņa, vai ne?:)

Mani allaž ir pārsteigusi kinorežisoru vīriešu ticība sieviešu solidaritātei. Arī brīdī, kad viņas pavērsušas viena pret otru ieroci, bet vienai no viņām ir pozitīvs grūtniecības tests. Es ceru, ka šoreiz vīriešiem ir taisnība. Es pat ticu viņiem.:)

Tarantīno mīl sievietes. Un taisa skatāmas filmas.

Vai par mani kaut ko liecina tas, ka bērnībā, lasot "Pīteru Penu", man Vendija diezko nepatika, Pīters likās interesants tikai tajā epizodē, kur viņš pats sev teica: "Miršana būs varens piedzīvojums", bet vienīgais īsti mīļais tēls bija laumiņa Skārdulīte?