Kurvjzieža kontemplācijas

Divas mūķenes šorīt. Pa ceļam uz darbu. Viena pie cirka. Otra ieiet bankā. Sirreāli nopland melnais galvasauts.

Atnākusi gaiša vientulības kāre. Nekrāsot seju, uzvilkt ko maisīgu, ieslīdēt ielās, mežā, upes krastā, staigāt, sēdēt, skatīties, klusēt. Vienai ēst salātiņus, vienai dzert vīnu, vienai klausīties savos sirdspukstos. Lai domas slīd kā mākoņi un neviena no tām, visticamāk, nav līdz galam izdomāšanas vērta.
Jā, reizumis man gribas būt mazam koka eņģelītim sīkā, vientulīgā lauku baznīciņā. Un vērot, kā lāga tantes, iesvīdušas, nošļukušiem lakatiņiem, noslauka man putekļus un saliek pie altāra ziedus, šad tad atnāk ērģelnieks un mēģina atcerēties kaut ko no Baha, sīks, izkaltis garīdznieks nervozi rausta uz augšu talāru, un vandās pa kabatām, meklēdams Kārkliņietei atdodamo kristāmzīmi. Un lielākais pērngada notikums bija vecā Vilšķērsta bēres. Ar skuju un pīrādziņu smaržu.

Palasot šeit pat citu sieviešu cibojumus, man aizvien biežāk liekas, ka mana dzīve ir drīzāk piedienīga viegli liderīgam vecpuisim. Es tikpat kā negatavoju ēst. Es sakopju midziņu tad, kad uznāk iedvesma vai tad, kad nevaru kaut ko atrast. Es parasti pārrodos mājās ap desmitiem vakarā un aizeju drīz pēc astoņiem no rīta. Es nekad nestiepju iepirkumu somas un negatavoju brokastis. Es reizēm dzeru šampanieti un mīlējos. Es bieži esmu viena. Dažreiz es vakaros vienatnē ēdu kamambēru, dzeru sausu sarkanvīnu un lasu. Vismaz reizi nedēļā es dzeru alu ar draugiem. Es nekad skaidri nezinu, ko darīšu svētkos. Visvairāk naudas es tērēju kosmētikai un grāmatām.
Reizēm man šķiet, ka no augšas uz mani nolūkojas mātišķi norūpējies, mazliet skumīgs acu pāris, un kāda balss saka: "Tas nav pareizi. Vienmēr tā nevarēs." Un tad es saraujos un vervelēju, ka es ļoti mīlu savu dzīvi, bet ka es, protams, varēšu arī citādi. Ja vajadzēs. Bet nevajag taču, vai ne? Vismaz tagad vēl nē, labi?