Kurvjzieža kontemplācijas

Subarktiskā vasara - skaistā, frigīdā sterva! Paldies, protams, ka gaismas un ziedu pietiek, paldies, ka noturēji ceriņus vaļā ilgāk kā citugad mēdz būt, paldies, ka vakaros varu klimst apkārt, paldies, ka rītos bez pūlēm pieceļos, paldies, ka varu vilkt īsus bruncīšus un siksniņkurpes, tas viss nenoliedzami ir daudzdaudzdaudz jaukāk nekā vismaigākā ziema, bet, sasodīts! - siltumu gribas!!!!!

Vakar, miegā laižoties, sajutu nedefinējamu kaut ko. Pavēru aci un ieraudzīju, ka Mēnesnīca, apaļīga un pilnībai tuva, pa aizkaru šķirbu skatās manā spogulī. Un gan jau ka smaida. Draiskule, - es nodomāju un aizmigu.
Sapnī redzēju Mikaēlu. Viņai bija piemīlīga, apaļīga sejiņa, pati pieklājīga, klusa un ļoti jauka. Modos ar domu, ka negribu viņu ienīst un negribu, lai viņa mani ienīst.
Nez - viņa par mani zina pietiekami, lai redzētu sapņos?