Kurvjzieža kontemplācijas

Vispār es allažiņ esmu uzskatījusi, ka man piemīt gan sievišķība (par kuru nekad nav bijis nojēgas, kas tā īsti ir), gan arī sieviešu solidaritātes gars. Nav pat runas par to, ka manas labākās draudzenes vienmēr bijušas sievietes - tas galu galā ir tikai dabiski, ja vien meitenei nav bijusi kāda psihoanalītiķu apzelējama bērnības trauma no absolūti neciešama mammuča.( ... tālāk ... )
Varbūt tas tomēr ir snobisko stervu solidaritātes gars?

Apžēliņ, es mīlu cilvēkus, es mācos viņus pieņemt tādus, kādi tie ir, es zinu, ka man īstenībā ir ļoti veicies ar nodaļas kolēģēm, jo mūsu saskarsmē nav gandrīz nekādas aprunāšanas un nekādu intrigu, bet, ja tas sievišķis, ar ko es esmu ieslodzīta vienos nepilnos 20 kvadrātmetros, tuvākajās 5 minūtēs nepārstās klabēt, es atlikušo mūžu pavadīšu kamerā, mulsā klusumā, izolēta no dajebkādas sabiedrības, sasssssssssodītssssssssss!!!!!