Kurvjzieža kontemplācijas

Svētīgi tie maija vakari, kas nemanāmi pāraug dzirkstošos rītos. Bruņota ar puķu pušķi, klikstinu Rīgas bruģi četros no rīta, debesis ir vijolīšu krāsā ar atlasa mirdzumu, austrumos vīd gaiša josliņa, maiga kā ābeļzieds, ir nešķīsti auksti, bet taksi ņemt negribas. Kāpēc sievietes tik reti velk garās kleitas? Kāpēc laiž garām izdevību patīksmināties par sajūtu, kas rodas, godē apakšmalai viļņojot ap potītēm? Un tu esi kļuvusi tik cēla un vienlaikus trausla, kāpjot pa kāpnēm, svārku mala jāpavelk uz augšu, tā kā bērnībā, princeses spēlējot. Vējš mēģina izpurināt no matiem gan tabakas, gan lakas smaržu, spalvu boa viļņojas, radot vēlmi mazliet palidot. Pavadonis pa brīdim piedāvā savu žaketi, bet es atsakos. Gribu pārrasties mājās mazliet nosalusi, mazliet iereibusi un izdzert milzīgu krūzi tējas, sēžot uz palodzes un rītausmu gaidot.
Tā arī izdaru.