Kurvjzieža kontemplācijas

Pasaule ir zaudeejusi shkjiistiibu, ap mani vairs nav neviena nevainiiga priekshmeta, ne arii dziesmas, nedz ainavu, nedz sajuutu. Viss ir paarpildiits atminjaam un noskanjaam, taas lec aaraa kaa mazi atsperaini velninji, nozibina baltus zobinjus un iekozh. Nesaap jau paaraak, tik taadi dunduru dzeelieni.

Kaa nu tur bija ar to dundura trenkaato Io, kas puspasauli dabuuja apjonjot... Heera zinaaja, ko dara, sasodiitaa sievishkja daba!

Krakshkj ledus kaa olas chaumala. Laimes un briiviibas kliedzienam driiz jaanaak pasaulee.
Pumpuru pulseeshana padara mani juutiigu kaa nodiiraatu mimozu. Un, kad tie pliisiis, es jutiishu fiziskas saapes.
Visu gribas aizguutneem, aizguutneem, aizguutneem, taa lai buutu, no kaa galvai noreibt un veel dazhus nobraazumus, kam suursteet un burbuljus zem aadas un kliedziena pilnas plaushas.
Skaistais mirklis, kad nekas veel nav licis vilties - ne pirmaa skaabene, ne pirmais taurenis, ne pirmais staarkju paaris. Dziivoshanai atveeleetais laiks gulj uz paplaates, neskartu lentiiti paarsiets.

Peerle ir tikai maza, muljkjiiga nejaushiiba...