Kurvjzieža kontemplācijas

Gads gan vēl nav beidzies, tomēr esmu jau ļoti pamatīgi nogurusi.
Tas bija - un joprojām ir - interesants kā vājprāta skartais, un es noteikti tam būšu par daudz ko pateicīga visu atlikušo mūžu.
Visdīvainākajā kārtā piepildījās vairākas vēlēšanās, turklāt ar blaukšķi, no augšas, kā Deus ex machina, apstākļiem pārsteidzoši sakārtojoties man izdevīgās kombinācijās.
Tiku pie darba, kura pusi ļoti mīlu, bet otru pusi - nīstu. Taču es vienmēr esmu mācējusi mīlēt stiprāk nekā nīst.
Iepazinu daudz ārkārtīgi foršu cilvēku. Tik intensīvi socializējusies nebiju, iespējams, kopš bakalaura studiju laikiem.
Savukārt, tik daudz daiļliteratūras nebiju lasījusi kopš vidusskolas laikiem.
Pēdējos četros mēnešos dzīves intensitāte sasniedza reiva pārtijas līmeni. Viss midžinājās (un hujārījās, protams), notika neskaitāmas lietas paralēli, man sākās reiboņi un ģīboņi, negulēto nakšu starplaikos darīju Lietas, nomira daži labi pazīstami cilvēki, nebija laika sērām, patērēju daudz alkohola un zāļu, biju gandrīz permanentā panikā, kaut kā pagāja vēlēšanas, Bovuāras konference, Spānijas brauciens, visādi darba pasākumi. Mans stāsts piedalījās prozas lasījumos bez manis (jo pats liels puika).
Ievērojamu daļu nopelnītās naudas tērēju dīvainām veselības problēmām. Bet nopirku arī dažas kleitas un kaudzi grāmatu.

Mazliet jāatjauno spēki. Mums vēl ir divas dienas, vai ne?