Kurvjzieža kontemplācijas

Nedēļa bija trauksmaina, īpaši piektdiena, kad paralēli klabināju kādus četrus darbus, cenzdamās nesajaukt, kas kurā atvērtajā dokumentā rakstāms, pēc tam histēriski nēsājos apkārt pa pilsētu, medīdama un viltodama parakstus uz dažādām veidlapām,lai bez desmit četros pēcpusdienā mērktu pirkstus strūklakā pie Kongresu nama, līmēdama ciet aploksnes, un zinātu, ka pagūšu - nu gan varu ticēt, ka pagūšu līdz četriem aiziet un iesniegt, un nupat man ir vienalga, vai neesmu sajaukusi katrā aploksnē liekamo dokumentu čupu.
Gribēju sevi paslavēt, ka esmu nenormāli kruta beibe, šitā paguvusi iekļauties, bet iekšējā balstiņa atgādināja, ka nenormāli krutām beibēm ir jēdzīgāks laika menedžments, un es apsolījos nākamnedēļ visu darīt sakarīgāk, savlaicīgāk, rūpīgāk.

Ļoti gribētos katru rītu piecelties piecos, možai un apņēmīgai. Iedzert vitamīnus, pavingrot, sveicināt sauli, doties skrējienā. Pēc dušas pagatavot brokastis, garšīgas un radošas, ar pietiekamu daudzumu šķiedrvielu un olbaltumvielu un visādām interesantām garšvielām. Un arī līdzņemamās pusdienas, lai nav jāskrien uz Rimi pēc kaut kādiem lētā majonēzē iejauktiem salātiem. Vismaz pusstundu staigāt ar suni, saģērbties pārdomāti un skaisti, uzlikt gaumīgas dizainera darinātas rotaslietas, uzkrāsoties un ieveidot matus. Vēl pirms darba izpildīt franču valodas mājasdarbu, un arī persiešu valodas, kad tā atsāksies. Varbūt pat pusstundu veltīt disertācijai vai radošam darbam. Aiziet uz darbu bez steigas un apjukuma, sakārtot beidzot tās nolādētās dokumentu mapes un tikai tad ķerties pie interesantākām lietām...