Kurvjzieža kontemplācijas

Ko man reiz pastāstīja kāds sertificēts šamanis - nupat kā atbraucis no Tuvas, vēl ar bundziņām padusē. Kādā tāltālā Burjatijas ciemā reiz nomiris vecs pareizticīgo garīdznieks. Apbedījuši batjušku godam, cieminieki gaidījuši, ko nu viņiem atsūtīs vietā. Atsūtījuši jaunu, dedzīgu semināristu, vienu no tiem, kurš lekcijās uzdod visvairāk jautājumu. Jauneklis svētdienās sprediķojis jo kaismīgi, pat žūpas, ateisti un pagāni sākuši baznīcā iet, lai viņā paklausītos. Bet puisis, pats būdams dzimis kaut kur Krievijas Eiropas daļā - ka tik ne pašā Maskavā vai Pēterburgā, nu, vismaz Novgorodā, ja ne citādi - nolēmis izzināt vietējo tradīcijas un folkloru, lai saprastu šīs zemes dvēseli jo labāk, lai iepazītu šejienes ļaudis, lai rastu pareizos vārdus, kas aizkustina viņu sirdis un var pievērst tās Kristum. Viņš taujājis tos par senajām ieražām, piedalījies pagānisko svētku svinībās, vērojis, kā tiek nesti ziedojumi senču gariem. Bez nosodījuma un tiesāšanas vērojis.
Un tad, kādu dienu, rokot dārzu, jaunais garīdznieks pakritis bezsamaņā. Septiņas dienas, septiņas naktis viņš nogulējis murgos un karsonī. Vecākie ciema iedzīvotāji grozījuši galvas un teikuši, ka vai nu nomirs, vai kļūs par šamani. Viņš nenomira.
Atguvies no šamaņu slimības - jo tā patiešām bijusi šamaņu slimība - jaunais pops ieguvis spēju sarunāties ar kokiem, akmeņiem un senču gariem.
Izstaigājis pazemi un uzkāpis debesīs, viņš tagad redzēja to, kas citiem paliek neredzams.
Cieminieki saprata, ka viņu pirms trim gadiem mirušais šamanis ir beidzot izraudzījies sev pēcteci.

Tagad otrdienās, ceturtdienās un piektdienās tēvs Aleksejs (vai kā nu viņu tur sauca) aiziet transā un dziedina ļaudis, pareģo nākotni un piesauc lietu, bet svētdienās teic svētrunas dievkalpojumos. Tie ir labāk apmeklētie pareizticīgo dievkalpojumi visā Burjatijā. Pat daži vecticībnieki no kaimiņu ciema ejot paklausīties.