Kurvjzieža kontemplācijas

Darbā niķojas signalizācija, ik pa brīdim pienāk ziņa no apsardzes par ielaušanās mēģinājumiem. Laikam Rakstnieks ar kundzi un bariņu līdzgaitnieku, pilnmēness atmodināti, naktīs uzdzīvo.

Šā vai tā - dzīve ir vasarīga, par spīti tam, ka esmu ierakusies nepadarītos un nepadarāmos darbos un gluži kā Sļepakova bēdīgajā dziesmiņā droši zinu par tuvākajām brīvdienām, ka "...только я не буду нырять и купаться,// пить и - тем более - совокупляться." Ceturtdienas vakarā atkal jauki piedzēros (tie ebreju pasākumi, tie ebreju pasākumi...), bet piektdien pēkšņā paģiru možumā sadarīju veselu blāķi lietu, ko nedēļas garumā biju neveiksmīgi stumdījusi un muļļājusi. Uz mājām eju ar sirdsapziņas pārmetumiem, jo tās stāv nemēztas kopš ledus laikmeta, bet uz netīrajām grīdām mētājas mani dzīvnieki, izplājušies kā trofeju zvērādas - jā, tagad beidzot pat Emīlija vairs nemeklē saulainos stūrīšus.
Bet dienas ir laimīgas, naktis ir siltas, debesis pilnas putnu, zeme zaļo, zied un augļus nes, ir ūdens, ko dzert un virsma, uz kuras aizmigt, šī ir mana pārpilnības vasara, patiesi, patiesi.