Kurvjzieža kontemplācijas

es citreiz esmu domājusi cik viegli/grūti man būtu kādu paziņu pēkšņi uztvert kā citas dzimtes cilvēku un sākt saukt viņu citā vārdā. es, protams, censtos, jo teorētiski saprotu un distancēti man nav problēmu, ja cilvēki maina dzimti, bet tā pēkšņi arī man būtu pagrūti ar uztveri. Cita lieta,ka tas viss notiek pakāpeniski acu priekšā un ir laiks arī apkārtējiem pieņemt tuva cilvēka dzimuma maiņu. Bet nu cik esmu lasījusi, visbiežāk jau tas arī ir pakāpeniski un ja apkārtējiem nav nolieguma pēc definīcijas, tad kāda vēlmi piederēt pretējam dzimuma laikam var manīt ātrāk un aprast ar domu, pirms notiek ķirurģiskie procesi. Es tiešām ar pozitīvu interesi mēdzu palasīt par Džollijas meitu, kura pagaidām jūtas kā zēns. Kā viņa aug, kur nav bijis šīs noliegums un viņai ir atļauts justies kā zēnam no ļoti maza bērna vecuma bez aizspriedumiem. Un tur man pagaidām izskatās (cik nu var no preses muļķībām izsecināt), ka tā vēlme būt ar citu dzimumu - nu tas nav nedz bērna untums, nedz pārejošs pasākums, bet gan stabila sajūta jau agrīnos bērna gados. Bet nu es te laikam īsti ne pa tēmu sarakstīju.