Kurvjzieža kontemplācijas

Tad, kad man ir bail vai sāpīgi, vai arī es kārtējo reizi jūtos dumja un nožēlojama, es domāju par kleitām. Dažreiz arī par maziem ieloču svārciņiem, rakstainām zeķubiksēm, īsiem topiņiem, pieguļošām biksēm, milzīgiem rupja adījuma džemperiem, augumam pieplakušām bītlenēm, kuras liek izspīlēties krūtīm, krāsainām šallītēm, elegantām žaketēm, gariem, šauriem svārkiem, augstpapēžu kurpītēm un koķetām somiņām. Bet visbiežāk - tieši par kleitām.
Par mazām, melnām kleitiņām, ar lielu, ieapaļu kakla izgriezumu.
Par dzērveņsarkanu, smaili dekoltētu vampīrkleitu.
Par volānotām, plīvojošām raiba šifona tauriņkleitām.
Par krituša femīna enģeļa balto kleitu, kura atklāj skatienam bronzas krāsas augšstilbu.
Par sudrabpelēku Odrijas Hepbernas kleitu.
Par zaļu samta kleitu ar garām piedurknēm.
Par rozā kleitiņām ar izšuvumiem vai mākslīgajiem ziediem un tendenci plandīties mazliet virs ceļgala.
Par cienīgām zilām kleitām līdz potītēm.
Par to, kāpēc man nekad nav bijusi neviena violeta kleita.
Par to, vai es gribētu kanārijdzeltenu adītu kleitu, kurā izskatīties pēc cāļa.