Kurvjzieža kontemplācijas

Jāņi parasti bijuši tādi kā vasaras atklāšanas svētki. Nu, tur visu laiku bijis auksts, slapjš un citādi draņķīgs normālais Latvijas jūnijs, kas sekojis salnainam, cīruļputeņainam pavasarim, un tad nu, lūk, beidzot, Jāņi - visi ar lietussargiem sildās pie ugunskura un šļūc čurāt slapjos krūmos, bet ir skaista cerība, nē, pat pārliecība, ka tagad nu gan - pēc visām maģiskajām izdarībām, dziesmām, šašlikiem un žūpošanas, līdz ar pēdējo paģiru drebuli izklīdīs arī mākoņi, aizies cikloni, termometra stabiņš apsteigs Ziemassvētku rādījumus un iestāsies īsa, koncentrēta ziemeļu vasara. Dažas nedēļas visi kritīs nevaldāmā eiforijā - sauļosies, peldēsies, pāries uz "attālināta darba režīmu" un nerādīsies birojos, litriem strēbs alu, baltvīnu un mohito, pārtiks no aukstās zupas un saldējuma, bizenēs apkārt pa naktīm, pacietīs citus cilvēkus un vispār vairs nemaz nelīdzināsies introvertai nūģu un lempju nācijai.
Šogad viss ir nogājis nedaudz šķībi, un pat es laiku pa laikam ieskatos kalendārā, lai pārliecinātos, ka nav augusta vidus, vai vismaz jūlija beigas. Ballīte vēl nav sākusies, kī-nout-spīkers vēl tikai taustās pēc mikrofona, bet kliņģeris jau aprīts, šampis izlaistīts un daži viesi jau paguvuši vannasistabā pa fikso nokniebties.

Nē, nu es jau neko, man jau patīk. Galvenais, lai turpinās.