Kurvjzieža kontemplācijas

Šīvakara pastaigā mēs ar seru Ričmondu iegriezāmies kādā no Maskačkas mazajām ieliņām - tā laikam bija Līksnas, bet varbūt Toma iela, nav svarīgi. Ieliņa kā jau ieliņa, apskretušas un pazemas mūra un koka mājiņas, mazliet dūmu un melnzemes smaržas, mazliet atkritumu smakas, lēni tumst pavasara vakars, izliecies pa kādu no pirmā stāva logiem, smēķē vīrietis. Normāls, tipisks vietējais vīrietis, pašķidriem, netīriem matiem, aiztūkušām acīm, astoņdesmito gadu ūsām un neskūtu zodu. Un blakus tam vīrietim uz palodzes sēž kaķis. Skaists, balti pelēkraibs kaķis. Kaķis un vīrietis abi kā budas apcerīgi vēro ielu, tik saskanīgi un mierīgi, cik saskanīgas un mierīgas vispār var būt divas priekšpilsētas radības pavasara vakarā. Tad vīrietis nokrata no cigaretes pelnus un, galvu nepagriezis, ar savu smago, lempīgo roku noglauda kaķi. Kaķis mazliet izslienas un vieglītēm piešķiebj galvu uz vīrieša pusi. Un viss mūsu skarbās, nobružātās forštates maigums un sirsnība kā zeltaina migliņa tajā sekundes daļā kondensējas starp viņiem.