Šausmas...
Pirms pāris gadiem gadījās būt senu draugu sanākšanā. Kādam no kompānijas pakaļ atbrauca bērni ar visiem mazbērniem. Gaišmatainajiem mazuļiem ienākot, mana draudzene jūsmīgi iesaucās: - Ak, kādas baltas, latviskas galviņas! Kaut vairāk tādu būtu. Iekodu mēlē (nau vērc!), bet ai, kā gribējās: -Un kas tad mēs, tumšmatainie — brāķa strīpa kaut kāda? (Esmu tēvam neizsakāmi pateicīga par matu krāsas gēnu! Ļoti ceru, ka mazbērniem arī trāpīs.)
Pirms pāris gadiem gadījās būt senu draugu sanākšanā. Kādam no kompānijas pakaļ atbrauca bērni ar visiem mazbērniem. Gaišmatainajiem mazuļiem ienākot, mana draudzene jūsmīgi iesaucās: - Ak, kādas baltas, latviskas galviņas! Kaut vairāk tādu būtu. Iekodu mēlē (nau vērc!), bet ai, kā gribējās: -Un kas tad mēs, tumšmatainie — brāķa strīpa kaut kāda? (Esmu tēvam neizsakāmi pateicīga par matu krāsas gēnu! Ļoti ceru, ka mazbērniem arī trāpīs.)