Kurvjzieža kontemplācijas

Gandrīz četras stundas no sirds cietu līdzi varonīgajiem, nenogurdināmajiem Nacteātra aktieriem, kuri līdz pēdējam mirklim izmisīgi darīja visu, kas viņu spēkos (tai skaitā - lēkāja), lai piesaistītu pārgurušo skatītāju uzmanību prozas lasījumiem. Nospriedu, ka no bibliotēkas paņemtā biezā grāmata tiešām būs jāizlasa, ļoti labi, ka sižets zināms, varēs pakavēties pie krāšņākajām un poētiskākajam vietām. Ik pa brīdim mēģināju sarēķināt, cik vēl atlicis līdz galvenā varoņa nāvei. Fantazēju, cik lielisks seriāls no šī sanāktu. (Kāpēc?! Kāpēc Roga netaisīja seriālu?!) Mēģināju izdomāt, kuras sižeta līnijas vajadzētu apcirpt vai izravēt, lai kā līkumaina upe plūstošais stāsts iegūtu kaut nedaudz dramaturģijas. Apcerēju, vai ir iespējams romāns par katoļu priesteri, kura centrā autors neieliktu koķetēšanu ar celibātu un iemīlējušos sieviešu ciešanām. Nolēmu cerēt, ka ir gan iespējams, un ļoti apsveikšu drosmīgo autoru, kurš kaut ko tik neordināru uzrakstīs. Nopūtos, kad sāka šķebināt feministiskais patoss - es ļoti mīlu sievietes, un feminismu vēl vairāk, bet mani ik pa brīdim pārņem sajūta, ka latviešu literatūrā pārāk reti ieskanas vīriešu autentiskā balss, un tas mani skumdina, jo vīriešus es arīdzan mīlu.

Kopumā - visai labi pavadīts laiks. Uzzināju šo to jaunu.