Kurvjzieža kontemplācijas

Pirmkārt un galvenokārt - satriecoši spēcīgs Elitas Kļaviņas aktierdarbs. Viņas ķermeniskais klejojums no maigas, valdzinošas, rotaļīgas un mātišķas sievišķības robustā, hierarhizētā vīrišķībā, palaikam piestājot androgīnā - nē, pat ne androgīnā, gandrīz transcendentāli attīrītā cilvēcīgā traģismā, tajā, kas ir ārpus grieķiem, jūdiem, persiešiem, sieviešiem un vīriešiem. Viņas organiskā viļņveida pārtapšana par bērnu, par māti, par tēvu. Par bendi un par upuri. Tas bija labāk nekā jebkas, ko es būtu bijusi gatava ieraudzīt.
Otrkārt - trīs pārējie aktieri. Viņu stāsts par varu un submisiju, par nāvi un dzīvību. Precīzs un skaists.
Fonā teksta poēzija, mūzika un vizuālie akcenti.

Un ir labi, ka par Otro Pasaules karu var runāt arī šādi, nevis tikai par vectēviem pretējos ierakumos.

Tas, kam es nespēju noticēt, bija Bruno Šulcs. Gatavodama rakstu, biju viņu sastapusi savā galvā, pavisam citādu, daudz ironiskāku un noslēpumaināku. Aktrise bija fantastiska, bet režisors (turklāt - kā šķita, pretēji dramaturgam, lai gan viņi abi ir viena persona) rādīja man ko tādu, kas būtu varējis būt Bruno Šulca tēvs Jakobs "Kanēļa bodītēs". Vai viņš to gribēja, vai viņam tā gadījās - nezinu.

Un vēl - tā ir mana personiskā trauma, bet kad literatūrā, drāmā, kino, vai jelkādā cita mākslā man pa galvu klapē ar intrigas atslēgu bērnības varoņa bērnības traumas izskatā, es brēcu, ka tas gadsimts ir miris un ka nevajag tādu banalitāti-analitāti vairs nekur. Nevienam. Labi?
Bet autoram es to nesacīšu, jo tā nav viņa trauma.