Kurvjzieža kontemplācijas

Šodien nogaršoju Melnā balzama ķiršu versiju un atradu to dzeramu esam. Kā arī dāvināmu liķiermīļotājiem. Dāvināmu pat vairāk nekā dzeramu. Jo tā nu tas manā paasaules ainā iekārtots, ka liķieri vairāk ir saldumi nekā alkohols, un saldumi manā grēcīgo vērtību skalā nav tikuši līdz augstākajiem plauktiem.
Kārtējo reizi iedomājos, ka laikam tīrs Melnais balzams ir vienīgais stiprais alkoholiskais dzēriens, par kuru varu teikt, ka man garšo. Ir, protams, savi īpašie miesas un dvēseles stāvokļi, kas pieļauj arī konjaku, rumu vai viskiju, arī šņabi, arī kandžu galgalā, jo īpaši Latgalē nonākot, bet tādi negadās bieži. Drīzāk pat reti. Pēdējā laikā - ļoti, ļoti reti. Tomēr gadās. Vienīgie, kurus nesaprotu pilnībā ir visas tās ar anīsu sadirstās aizdarītās Vidusjūras reģiona ļergas - pastis, ūzo utml. šausmas. Vispār Vidusjūras reģiona cilvēkiem nevajadzētu šņakarēties ne ap ko šņabjveidīgu - ne viņi māk to dzert, nedz darināt, manas livoniešu un kurzemnieku asinis stingst no domām vien par viņu dzērieniem, kas nav vīnogu cilmes.

Kopsavilkumā - paldies Mēdejai, ka atveda uz Eiropu vīnu.

Un paldies Kunces kungam par zālīšu uzlējuma recepti.
Prozit!