Kurvjzieža kontemplācijas

Manas personības skeptiskā puse ir pilnībā zaudējusi cerības šogad vēl piedzīvot vasaru (neviena dzeltena taureņa gaisā - kopš 2.aprīļa, neviena paša!), tomēr iekšējais bērns pēc inerces vēl vakaros aizmieg ar klusu lūgšanu par spīguļosaulīti. Pilnīgi iespējams, ka viss labais ar mani jau ir noticis - gan šajā gadā, gan šajā dzīvē, kaut ko no tā varbūt pat esmu pamanījusi un paldies pateikusi, ej nu sazini.
Nūģisko ikdienas purvu iekrāsoju ar mazām nevainīgām izpriecām - esmu bijusi ekskursijā Daugavgrīvas cietoksnī un Lielajos kapos, piemēram. Kapu ekskursijā bija labāks gids, stāstījums bija dzīvs un spilgts, visi nelaimīgie mīlētāji, zagļi, laupītāji un spoki dancāja ziedošo liepu pavēnī, bites zumēja un zaļa zāle elpoja. Labi bija. Daugavgrīvas gids ļoti centās, un rezultātā es apņēmos kaut ko vairāk palasīt par šo vietu, "par kuru kādreiz izliets tik ļoti, ļoti daudz dažādu karapulku asiņu". Nu vismaz zinu, kur tas atrodas, ellē, ratā, pie jūras, pie upes, Rīgas ziemeļgala jasmīniem neprātīgi smaržojot. Pie viena dabūju ieskatīties "Komētas" jezgā, izdzēru glāzi Valmiermuižas alus, pavēroju meistardarbnīcu būdiņas un paklausījos kaut kādas melnu šamaņu imitācijas, nospriedu, ka tīri jauks festivāls, manā jaunībā tādu gan nebija. Vai arī neatceros.
Vēl sanāca aiziet uz Aleksandrijas lasījumu pirmo lekciju Nacionālajā bibliotēkā - šoreiz par panarābisma dzimšanu no Eiropas romantisma gara, par arābu renesansi, par anglofono arābu literatūru un citiem robiem manā amatierorientālistiskajā izglītībā. Varen labi un pamācoši, turklāt solās būt regulāri, iesaku visiem.
Aizvakar savukārt apmeklēju triju Izraēlas koru koncertu Ebreju kopienas zālē. Muzikālais baudījums bija pieticīgs, antropoloģiskais vērojums - bagātīgs.
Citādi - dies tristes et miserabiles, kā E.Hofmanis rakstīja savā dienasgrāmatā laikos, kad kreditori vajāja, bet mīļākā bija laukos.
Sūtu apkārt CV, galvenokārt uz vietām, kurās noteikti negribēšu strādāt - ir mazliet mierinoši zināt, ka atteikums nesāpēs.

Prāta man nav pārāk daudz, tomēr no neprāta trūkuma ciešu vairāk.

Reizēm atceros aizgājušās vasaras, un sagribas kailai dejot uz bāra letes, vai vakarkleitā brist jūrā peldēties. Iespējams, būtu ar mieru arī vakarkleitā dejot un kaila peldēties, bet pat tas kaut kā nesanāk un nesanāk.

Bet jūs gan turieties, ja!