![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Jāpiezīmē daži jauki mirkļi, kas krāšņojuši manu nūģisko ikdienu pēdējā pusotra mēneša laikā.
1) Muzeju nakts bija pirms mūsu ēras, vai apmēram tikpat sen, bet es atceros kā ābeļziedi noasiņoja tumšsarkanā saulrietā, kamēr gāju no Ķīpsalas uz centru (no Lipkes pie Čaka, ja gribam būt precīzi). Bija nežēlīgi auksti un nežēlīgi skaisti, un es pēkšņi mīlēju dzīvi un Kosmosu, un visas elpojošās būtnes - vismaz minūtes trīsdesmit, pilnīgi noteikti.
2) Nedēļu vēlāk, vecuma bezmiega mocīta, ap trijiem naktī izstiepu iekšpagalmā dedzināmo papīru kaudzi (visādi seni rēķini, līgumu eksemplāri, nevajadzīgas izdrukas u.c.), palaidu Ričmondu izskraidīties un iekūru sārtu vašbļodā. Brītiņu vēlāk, acīmredzot arī bezmiega mocīts, iznāca piektā stāva dānis ar haskiju. Ričmonds ar haskiju momentāni aizvēlās pāri zālājam līksmi rēcošā homoerotiski iekrāsotas cīņas kamolā, bet mēs ar dāni rikšojām viņiem pakaļ un sēcoši mēģinājām apsaukt, lai nepamodina visu māju. Brīdī, kad izdevās suņus atkabināt, dānis palūkojās uz mani ieplestām acīm un apjautājās: "Jesus, but what are you actually doing there now?", un es sapratu, ka laikam mans sarkanais naktskrekls, Medūzas ērkulis uz galvas un triju taku krustā kūpošais ugunskurs uz lēni austošās dienas fona var radīt mazliet alternatīvu iespaidu par manu visnotaļ rimto dzīvesveidu.
3)Tajā pašā dienā, ne īpaši gulējusi, bet visnotaļ moža, devos ekskursijā pa ebreju vietām Maskavas forštatē (gandrīz vai tīrs Cibas pasākums). Ābeles vēl ziedos bij', ceriņi jau plauka, es kusu mīlā pret savu kaimiņforštati, pret visiem hasīdiem, kabalistiem, rabīniem, cadikiem, amatniekiem, tirgotājiem, blēžiem un pārējiem joskēm, ābramiem, icikiem, moišēm, zārām, rozēm, esterēm, ciļām, un mazliet (zinātkāri un platoniski) arī pret Iļju Ļenski. Vecajos ebreju kapos man pieglaudās ruds kaķis, atceļā noplūcu ceriņu pieclapīti un nolēmu cerēt uz bissele mazl. Pēc trim dienām klāt šī bija.
4)Iepazinu jauno "Čomski". Nav jau tas, kas vecais, protams, bet varbūt vēl nobružāsies...
5)Nedēļā pirms vēlēšanām izbraukāju Jaunciemu, Vecāķus, Vecmīlgrāvi, Mežaparku, Sarkandaugavu un Čiekurkalnu. Ziedēja ceriņi un kastaņas, Rīgas Ziemeļu rajona veģetācija kaisa erotiskā spriedzē, daile sprakšķēja un zibeņoja, un es pat vienubrīd apsvēru domu pārdot savu dzīvokli un pārvākties uz kādu no šejienes koka namiņiem.
5)Tad nāca vēlēšanas, strādāju kā zvērs, bet man patika. Kā vienmēr, jāatzīst.
6) Liku promocijas eksāmenu apakšnozarē, noliku labi, elpoju dziļi, nosvinēju Kaņepē. Lietus gāzās kā grēku plūdos, bet pasaule joprojām bija jauna un daiļa.
7) Aiznākamajā dienā pēc eksāmena biju Ziedoņa muzejā Murjāņos, kopā ar lielisku kompāniju. Plūdi bija mitējušies, pasaule turpinaja ziedēt un starot, dzeguze man piekūkoja nemirstību (pie simtpirmā gada pārstāju skaitīt), tikai dzelteno taureņu nebija joprojām.
Tad nāca Jāņi, un atliek cerēt, ka vasara nepaliks tikai solījums vien.
1) Muzeju nakts bija pirms mūsu ēras, vai apmēram tikpat sen, bet es atceros kā ābeļziedi noasiņoja tumšsarkanā saulrietā, kamēr gāju no Ķīpsalas uz centru (no Lipkes pie Čaka, ja gribam būt precīzi). Bija nežēlīgi auksti un nežēlīgi skaisti, un es pēkšņi mīlēju dzīvi un Kosmosu, un visas elpojošās būtnes - vismaz minūtes trīsdesmit, pilnīgi noteikti.
2) Nedēļu vēlāk, vecuma bezmiega mocīta, ap trijiem naktī izstiepu iekšpagalmā dedzināmo papīru kaudzi (visādi seni rēķini, līgumu eksemplāri, nevajadzīgas izdrukas u.c.), palaidu Ričmondu izskraidīties un iekūru sārtu vašbļodā. Brītiņu vēlāk, acīmredzot arī bezmiega mocīts, iznāca piektā stāva dānis ar haskiju. Ričmonds ar haskiju momentāni aizvēlās pāri zālājam līksmi rēcošā homoerotiski iekrāsotas cīņas kamolā, bet mēs ar dāni rikšojām viņiem pakaļ un sēcoši mēģinājām apsaukt, lai nepamodina visu māju. Brīdī, kad izdevās suņus atkabināt, dānis palūkojās uz mani ieplestām acīm un apjautājās: "Jesus, but what are you actually doing there now?", un es sapratu, ka laikam mans sarkanais naktskrekls, Medūzas ērkulis uz galvas un triju taku krustā kūpošais ugunskurs uz lēni austošās dienas fona var radīt mazliet alternatīvu iespaidu par manu visnotaļ rimto dzīvesveidu.
3)Tajā pašā dienā, ne īpaši gulējusi, bet visnotaļ moža, devos ekskursijā pa ebreju vietām Maskavas forštatē (gandrīz vai tīrs Cibas pasākums). Ābeles vēl ziedos bij', ceriņi jau plauka, es kusu mīlā pret savu kaimiņforštati, pret visiem hasīdiem, kabalistiem, rabīniem, cadikiem, amatniekiem, tirgotājiem, blēžiem un pārējiem joskēm, ābramiem, icikiem, moišēm, zārām, rozēm, esterēm, ciļām, un mazliet (zinātkāri un platoniski) arī pret Iļju Ļenski. Vecajos ebreju kapos man pieglaudās ruds kaķis, atceļā noplūcu ceriņu pieclapīti un nolēmu cerēt uz bissele mazl. Pēc trim dienām klāt šī bija.
4)Iepazinu jauno "Čomski". Nav jau tas, kas vecais, protams, bet varbūt vēl nobružāsies...
5)Nedēļā pirms vēlēšanām izbraukāju Jaunciemu, Vecāķus, Vecmīlgrāvi, Mežaparku, Sarkandaugavu un Čiekurkalnu. Ziedēja ceriņi un kastaņas, Rīgas Ziemeļu rajona veģetācija kaisa erotiskā spriedzē, daile sprakšķēja un zibeņoja, un es pat vienubrīd apsvēru domu pārdot savu dzīvokli un pārvākties uz kādu no šejienes koka namiņiem.
5)Tad nāca vēlēšanas, strādāju kā zvērs, bet man patika. Kā vienmēr, jāatzīst.
6) Liku promocijas eksāmenu apakšnozarē, noliku labi, elpoju dziļi, nosvinēju Kaņepē. Lietus gāzās kā grēku plūdos, bet pasaule joprojām bija jauna un daiļa.
7) Aiznākamajā dienā pēc eksāmena biju Ziedoņa muzejā Murjāņos, kopā ar lielisku kompāniju. Plūdi bija mitējušies, pasaule turpinaja ziedēt un starot, dzeguze man piekūkoja nemirstību (pie simtpirmā gada pārstāju skaitīt), tikai dzelteno taureņu nebija joprojām.
Tad nāca Jāņi, un atliek cerēt, ka vasara nepaliks tikai solījums vien.