Kurvjzieža kontemplācijas

Kaut kad pagājušajā vasarā Emīlija izlēma ievākties sera Ričmonda migā.
Sākumā viņa tur iešļūca no dīvāna neizvilktās puses un iekārtojās kaktiņā.
Ričmonds pablenza, sarauca pieri no stafordšīriešu senča mantotās krunkās un saritinājās ciešākā ritenītī. Emīliju viņš nosacīti respektē, cik nu tas viņa gadījumā vispār ir iespējams.
Nākamajā rītā Emīlija gulēja izplājusies pa visu migu, bet Ričmonds, iespiedies kaktiņā, centās viņu neaizskart nedz ar savu asti, nedz ķepu.
Tā viņi nodzīvoja divarpus dienas.
Trešās dienas pēcpusdienā Emīlija pašsaprotami devās pie Ričmonda bļodas.
Ričmonds pamīņājās no vienas ķepas uz otru, visa viņa piere bija vienvienīgas krunkas. Pēc īsa brīža viņš klusi un nepārliecinoši ierūcās.
Kas ir? Emīlija paskatījās par plecu. Mums ir kopīga guļvieta - tavējā -, tātad arī bļoda ir kopīga.
Ričmonds iegrima pārdomās. Pirmo un, iespējams, pēdējo reizi savā trauksmainajā un impulsīvajā mūžā.
Kaut kas viņam tajā visā nešķita godīgi.
Viņš pamīņājās vēl mazliet un ierūcās skaļāk.
Ka ne, ne, pats, muļķis, vainīgs. Emīlija paskatījās pār plecu un joprojām suņbarības pilnu muti devās uz manu gultu. Uzsvērti nesteidzīgi, jāpiezīmē.