Kurvjzieža kontemplācijas

Interesantā kārtā, ir gadījies to pārdomāt, un svarīgākais aspekts ir bijis - nevis ko tu zaudē, bet kas zaudēs tevi. Nu, man kā ateistam/citiem būtības pārnešanas/pārturpināšanas veidiem neticošam, allaž ir bijis pilnīgi skaidrs, ka nebūs tādas lietas, kā jebkāda formāta škrobe par to, ko es varēju izdarīt pirms ķelles atmešanas, bet neizdarīju. Tobiš, neesmu ticējis iespējai paskatīties atpakaļ un saķert seju par tiem sūdiem, kurus esmu sastrādājis tajsaulē.
Bet brīžos, kad esmu iztēlojies savu atsprāgšanu, esmu allaž iedomājies par tiem, kuriem mana eksistence "šajsaulē" ir kaut kāda iemesla dēļ svarīga. Un žēl ir viņu. Jo pārējiem ta tā; iemesls izkratīt kodes no uzvalka, ja gana tuvi. Citādāk, kāda starpība pa lielam. Vairumam no tiem es tāpat būšu vienkārši tāds nokaltis ciltskoka zars, ja vispār jebkas. Vairums tāpat ar mani sastapsies gan pirmo, gan pēdējo reizi. Apskatīsies, kā attālais radinieks izskatīsies kastē, pirms nosūtīsies pie kurinātāja.
Bet būs daži, kam būs žēl, kā man ir teikts. Ir, kuru asaras būs pa īstam. Kaut kāda man ne līdz galam izprotama iemesla dēļ, bet - man šamo ir žēl. Un prasītos mierināt, un pateikt, ka nav ko bimbāt, es citu galu ta i negaidīju, bet - tā nu sanāca. Un es tobrīd nespēšu atvainoties. Bišku škrobe par to, ka kādam būs sāpe par šito, bet vienīgā reālā alternatīva - būt tādam kretīnam, ka nevienam manis nepietrūks. Tādam, ka visi priecāsies par manu norakšanu, ka vairs nav vienā un tajā pašā litosfēras/atmosfēras robežas pusē ar mani jāeksistē.