Kurvjzieža kontemplācijas

Ir dazhi vaardi, kas man liek zaudeet pamatu zem kaajaam un ieripot dziljaa panikas aizaa.
Stabilitaate. (Aizceertas kaa buuriisha durvis. Aizkriit kaa stieple slazdaa. Noklaudz kaa piekaraamaa atsleega.)
Uz muuzhu.(Noshviikst kaa laso cilpa un savelkas ap kaklu.)
Liidz naave shkjirs. (Nobuukshkj kaa smilshu saujas uz zaarka vaaka. Drudzha murgi aukstos sviedros - un ko tad, ko pasaakt, ja shkjirties gribas, ka vai aciis ceert, bet naave nenaak ne saucama?)

Pirmo reizi es ar savu klaustrofobiju izgaazos vienaa no pirmajaam darba vietaa, kur priekshnieks, laipni smaidiidams, teica: - Es ceru, ka paliksit pie mums vismaz veel gadinjus desmit, ja ne liidz pensijai.
- Neeeeee! - Es iebreecos neviltotaas shausmaas. Peec tam piesarku un atvainojos. Jaaatziist, ka toreizeejais darbs man bija ljoti miiljsh - viens no tiem, kuru es ljoti negribeeju zaudeet un katru dienu ierados ar patiesu prieku. Gandriiz pusotru gadu. Liidz apriebaas.

- Tu vienmeer atstaaj atveertas pakaljdurtinjas, tu vienmeer esi gatava aiziet, tu, tu, tu... - striidaa kliedza viirietis, kursh mani bija jau ljooooti piejauceejis. Vairaak, nekaa man buutu gribeejies.
- Tev taisniiba, - es beediigi piekritu. - Es jebkuraa mirklii esmu gatava no tevis aiziet, piedod, bet tikai taapeec es esmu tev blakus.
Vinjsh aizcirta durvis. Es nopuutos. Ljoti skumji. Mazliet paraudaaju. Tad atkal nopuutos. Nu jau atviegloti.
Ak, jaa - vinjsh veelaak atgriezaas. Bet ne uz muuzhu. Par laimi.