Kurvjzieža kontemplācijas

Man nav būtisku iebildumu pret sauli, sniegu un mērenu salu - kā tas ir pašlaik. Izskatās visai gleznaini un ir neizsakāmi labāk par slapju žļurgu, kas šļācas no gaisa (īstenībā pilnīgi jebkas, pat kodolsprādzienu sērija, ir labāk par slapju žļurgu, kas šļācas no gaisa). Tomēr jūtos nedaudz apkrāpta, ka uzreiz no tipiskā - šogad pat ļoti skaistā - oktobra ar maigām, slīpām gaismām dzeltenās lapās un gariem, sirreāli dūmakainiem mijkrēšļiem esmu iekritusi Ziemassvētku pastkartē. Pietrūkst tā, kam bija jābūt pa vidu - īstam novembrim ar nepārejošu difūzu miglu, kurā tu, cilvēks, gribot negribot izšķīsti, zaudē nošķīrumu starp āriņu un iekšiņu, starp sapni un nomodu, burvīgās novembra šizas, kad visa pasaule ir viens liels mākonis, kas pabrīžam sabiezē, dzemdējot mošķuļus, tad drusku pakliedējas, ļaujot uz mirkli pamosties, tad sastingst auksts un dzidrs. Bija vēl jābūt aukstajam mitrumam, kas aplīp zeķbiksēm, kamēr stāvi krustojumā, bija jābūt rītiem, kad elpa kļūst redzama un pasaule spēcīgi ož pēc gaidāma sniega, bija jābūt depresīvām mārtiņrozēm, bija jāpagūst nogurt no tā visa un sākt gaidīt ziemu.
Pat, ja kaut kas no tā visa vēl būs - pēc sniega it visam no tā būs neliela viltojuma piegarša. Tā kā kaut kādai "kabaču karbonādei".