Kurvjzieža kontemplācijas

Kad "Sestdienaa" izlasiiju, ka "..mirt ir tikpat dabiski kaa dzemdeet", atcereejos, ka reiz man shii doma pashai bija ienaakusi praataa. Taa nu bija, ka man naacaas tuvplaanaa veerot naavi, kaut arii taa bija tikai sunja naave, un vieniigajaas dzemdiibas, kuraas esmu bijusi klaat, arii galvenie daliibnieki bija dziivnieki, bet es nevareeju neieveerot, cik shie procesi ir liidziigi. Agonijas krampji un dzemdiibu kontrakcijas tik paradoksaali vienaadi...Kaut gan kas tur paradoksaals? Dziiviiba atnaak vai aiziet, un tavs kjermenis ir vaarti. Un sajuuta, ka notiek kaut kas stipraaks par mani un vispaar visu, kas cilveeku radiits.
Un veel es toreiz domaaju, ka taa taada iista sievieshu buushana - asisteet dzemdiibaas, asisteet naavee. Slauciit asaras un rosiities. Mazliet pretsaapju liidzeklju, uzsildiit uudeni, savaakt izkaarniijumus un gljotas, buut blakus, kad kunkstoshaa buutne veelas piedurt degunu manai plaukstai. Chuksteet mierinoshus, bezjeedziigus vaardus.
Dabiskas dzemdiibas, dabiska naave, bez anesteezijas, bez kjeizargrieziena, bez eitanazijas, tik sasodiiti liidziigi.