Kurvjzieža kontemplācijas

Par Veco Eiropu, par īsteno nostalģiju - ko tādu esmu sajutusi tikai vienreiz mūžā. Bija noslēdzies viens no maniem skaistākajiem un neprātīgākajiem ceļojumiem - krustu šķērsu izbraukāta Kolumbija. Abas ar S bijām atgriezušās Frankfurtē un, gaidot reisu uz Rīgu, vadījām zeltainu oktobra pēcpusdienu, klīzdamas pa pilsētas centru. Gaiss bija sauss, cilvēku ādas un matu krāsas bija dažādas, taču dominēja eiropeiskie vaibsti, krita dzeltenas lapas, saulrieta debesīs iezīmējās gotisku baznīcu torņi. Tajā brīdī es sajutos ļoti, ļoti atgriezusies un ļoti, ļoti piederīga šeit, Eiropā, Vecajā Eiropā, Vecajā Pasaulē, te, kur monoteiskās reliģijas ienākušas pirms Kolumba, te, kur uz katra soļa sajūtams man kaut attāli pazīstamais grieķu, romiešu, persiešu, arābu, jūdu un ģermāņu mantojums.
Un pat kokiem rudenī pareizi ir dzeltēt, nevis sarkt, es domāju. Un mēs devāmies sameklēt vietu, kur apēst bratvursthenu ar zauerkrauthenu un piedzert kādu bīrhenu.