Kurvjzieža kontemplācijas

Sen neesmu rakstījusi neko īsteni saldsērīgu, neko par summertime sadness, piemēram, pašā vasaras galā. Par to nedaudz izsmējīgo trakumu, kad dažas vasaras dienas piepeši uzrodas pavisam jau rudens pakājē, un pēkšņi ir lielā iespēja piedzīvot to, kam viss slapjais jūlijs-augusts bija izrādījies nederīgs. Var aizbraukt, piemēram, pie kādas savas sirmās krustmāmiņas, pie tās, kas manā iepriekšējā attēlā, vai pie de Rozmonda kundzes, vai Mirttantes, kas nu katram gadījusies. Un tur būs vēl kādi radi, draugi, kaimiņi, un jūs lasīsiet aličas, tīrīsiet cidonijas, vāļāsities šūpuļtīklā, grilēsit gaļu un iesiet peldēties. Dunduri jums kodīs, un apreibušas lapsenes zvalstīsies mauriņā, gaiss smaržos pēc pļautas zāles, āboliem un dūmiem, viss kā visīstākajā vasarā, tikai vakari satumsīs agri kā dienvidos, un pārsteigs jūs negaidot. Un tie, kuri nāks pa ceļu no ciemata, jautīs, ka viņai ir plāna kleitiņa un pleci zosādas klāti, bet viņam - žakete, ko uzsegt. Tas, kurš ies ārā, grābekļus šķūnītī nolikt un tā, kura nāks iekšā, no striķa noņemtos dvieļus nesdama, priekšnama tumsā saskriesies un neveikli iesmiesies. Un tikai īsu mirkli būs jūtams parfīms kakla bedrītē, silta āda zem tēkrekla, garāmslīdoši mati un elpa. Tas, kurš pie sliekšņa stāvēdams, meklēs šķiltavas, un tā, kura sēdēs ar vīna glāzi verandā, viņi abi dzirdēs cikādes un sienāžus, jutīs matiolas, flokšus un puķtabakas, un abi reizē nodomās, ka no vasaras palicis tikai mirklis.
Un es ļoti ceru, ka vismaz daži no jums šo mirkli noķers, un nākamajā rītā modīsies ar dažiem jauniem zilumiem, sūrstošām lūpām un nedaudz vainīgu, bet ļoti apmierinātu smaidu. Tūlīt būs septembris, jums būs jauns akadēmiskais gads, jauna sezona, jauna fitnesa programma, daži jauni kolēģi un bērnam cita klases audzinātāja. Rudens jūs sagrābs un iejūgs un aizskalos visas augusta nakts atmiņas, jūsu ģimenes būs drošībā, jūsu darbi un sirdsmiers arīdzan. Varbūt kaut kad decembrī, lejot cidoniju sīrupu pie tējas, uzzibsnīs viegla vasaras izskaņas atmiņa, bet tā pametīs jūsu ķermeni vēl pirms pēdējās izčurātās cidonijcukura molekulas. Tāpēc nebaidieties ne mirkli, skatieties uz pīlādžiem un aronijām, klausieties cikādēs, kodiet ābolos, ejiet tumšās verandās un nenožēlojiet neko.