Kurvjzieža kontemplācijas

Kaadu laiku jau esmu defineejusi sevi kaa agnostikji. Jau pirms gadiem pieciem, kad AT rakstiija darbu par viduslaiku filozofiju un pa briidim lasiija priekshaa fragmentus man kaa "personai, kura vismaz kaut ko speej drusku kritiski izveerteet", sapratu, ka varu ar prieku nodoties spriedeleejumiem par to, kas ir substantia, kas - accidentia, tachu uztveru to apmeeram taapat kaa reebusu mineeshanu zhurnaalos. Nevainiiga, nekaitiiga, bezjeedziiga izklaide. Mazliet pashpietiekamu praata vingrinaajumu.
Un esmu sapratusi, ka atbilde uz jautaajumu: "Vai Dievs ir?" man vairs absoluuti nav emocionaali noziimiiga. Ka nekas manaa dziivee un veertiibu skalaa nemainiisies atkariibaa no taa, vai es pienjemtu kaa pareizo atbildi "jaa" vai "nee". Ka mani tas interesee mazaak nekaa, piemeeram, mushas hromosomu skaits, kuru es arii nezinu.
Kaads viirietis, kuru es paarsteidzoshi ilgi uzskatu par interesantu, man reiz teica: "Ir tikai viens iemesls, kaapeec var miileet metafiziskas teorijas - dazhas no taam ir skaistas. Bet neviena nav pilniiga." Vai kaut kaa liidziigi, bet ljoti tuvu citeetajam.
Kaapeec es vispaar par to rakstu? Manaa dziivee ir bijis iiss periods, kad man shis jautaajums bijis ljoti svariigs. Es neizsleedzu, ka tas var atkaartoties. Bet nez kaapeec man ir sajuuta, ka shobriid es juutos daudz labaak. Bez atbildes. Un bez jautaajuma.