Kurvjzieža kontemplācijas

Savu pirmo mirti es ieviesu pirms nepilniem divarpus gadiem (http://klab.lv/users/krii/2013/11/08/) .
Tā nodzīvoja pie manis gandrīz pusgadu un nonīka. Sāka nīkt rudenīhttp://klab.lv/users/krii/1468066.html , pavasarī šī nomira: http://klab.lv/users/krii/1502736.html un bija jau bija jāmet ārā.
2014.gada vasarā ieviesu divus mazmazītiņus mirtēnus, sargāju no kaķiem, rasināju, laistīju, mēsloju, bīdīju saulītē, dvašoju virsū, mantras skaitīju - visu tikai pareizajos ritmos. Mirtēni auga un pārtapa leknās mirtēs, ziemu pārlaida kā mīļie, pagājušvasar ziedēja atspērušies: http://klab.lv/users/krii/1639021.html , līdz rudens beigās sāka birdināt lapas. Un nobira līdz Ziemassvētkiem. Pavisam.
Tagad abas pusaugu mirtes stāv joprojām plikas uz palodzes - roka neceļas mest ārā, reiz divās nedēļās aplaistu augsni, reizi vai divas nedēļā aprasinu stumbeņus. Ļoti ceru, ka varbūt iznāks no komas.
28.janvārī nopirku vēl vienu mirti - rezervei. Tikko iestāsies jauns mēness, nocirpšu zariņus-rezervistus un iebakstīšu podiņos.
Man jābūt mājās mirtei, pavisam, pavisam nopietni!