Kurvjzieža kontemplācijas

Manai nelaiķa vecmammai Elfrīdai šodien apritētu 100 gadu. Par godu šim notikumam ģimene un dažas attālāku radu tantes pulcējās pie mammas. Uzēdām šķovētus kāpostus ar cepeti, apēdām kūku, iedzērām kafiju ar upeņu balzamu un Dzintras tantes pašmargoto dzērveņu liķieri no aizpērnās ražas.
Tad sākās albumu šķirstīšana un stāstu stāstīšana. Man kā parasti nebija somiņā diktofona, ko gauži nožēloju. Jo, raugi, tie meksikāņu seriālu scenāristi - viņi par šiem stāstiem savas Akapulko villas būtu gatavi pārdot, lai desmitreiz greznākas par jauniem scenārijiem būvētu vietā.
- Paklau, - es apmulsusi jautāju mammai - kāpēc vecvecmāmiņas Marijas mirstamzīmē ir uzvārds XX? Viņa taču bija dzimusi kā N, pēc tam 16 gados salaulājusies ar K, tad aizbēgusi pie R. No kurienes XX?
- Ai, - nevērīgi atsaka māte, traukus mazgādama. - Viņa taču vienmēr bija ar kādu precējusies. Pēdējoreiz laikam ar XX, nu, vismaz oficiāli.

Un tad es skumji saploku apziņā, ka kopš 19.gadsimta vidus visas manas dzimtas sievietes - skaistas, gudras un ellīgi temperamentīgas, pat zvērīga vīriešu deficīta apstākļos (visādas revolūcijas un pasaules kari, ziniet, vai ne!) pamanījušās apprecēties ne mazāk kā trīs reizes mūžā.
Līdz piedzimstu es un neprecos nemaz. (Varbūt tas tāpēc, ka deficīts nav jūtams, ej nu sazini...)