![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Dienās, kad strādāju mājās - un, mājās strādādama, es nopelnu vairāk nekā pusi savas iztikas, resp., padaru lielāko daļu algotā darba - mani ārkārtīgi kaitina apkārtējo attieksme pret šo laiku kā pilnīgi brīvu un pakārtojamu viņu ieskatiem.
Pieņemu, ka draugiem un radiem iespaids par strādāšanu mājās ir tāds - es, tērpusies elegantā peņuārā, ar proseko glāzi rokā defilēju no istabas uz istabu, pa laikam apsēžos uz dīvāna, lai uzlabotu manikīru un pašķirstītu kādu žurnālu, tad apēdu lašmaizīti, saritinos klubkrēslā, noklausos operu, un kad vairs galīgi nezinu, kā sevi izklaidēt, aizšļūcu līdz datoram un laiski uzklabinu dažas rindiņas. Tāpēc ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ es neesmu katrreiz ar mieru atsaukties telefoniskam aicinājumam tūdaļ pat (vai pēc stundas) pievienoties uz glāzi vīna tepat aiz stūra, pēc divām stundām nākt līdzi uz teātri, kopā aizbraukt kaut kur uz atlikušo pusi dienas, izdarīt sīku pakalpojumu, kas prasa tikai trīs stundas laika, vai vienkārši divarpus stundas tepat pa telefonu analizēt kārtējo drāmu mīlas dzīvē, bērnu audzināšanā un attiecībās ar kašķīgo kolēģi.
Diemžēl realitāte mazliet atšķiras. Protams, mājās strādājot, es pati varu izvēlēties celšanās un ēdienreižu laiku, kā arī pati noteikt mirkli, kad apsēžos pie datora, un plānot, pēc cik ilga laika ņemšu pauzes. Taču, lai tiktu galā ar darāmā apjomu un iekļautos termiņos, parasti šīs pauzes ir 5-10 minūtes, lai aizskrietu uz virtuvi, uzliktu vārīties ūdeni nākamajai kafijai, pa šo vārīšanās laiku apmeklētu tualeti, mazliet pavingrinātu muguru un plecus, iepilinātu acīs mitrinošos pilienus, pamasētu plaukstu locītavas un pirkstus. Kaut kad pa dienas vidu ir jāpagūst arī apģērbties "ielas drēbēs" un izvest laukā suni, vai arī pašai aiziet līdz veikalam. Ar skumju nopūtu secināt, ka ieskrūvēt izdegušās spuldzītes, izmazgāt aizkarus un sakārtot skapi arī šodien nebūs laika un spēka. Saprast, ka uzņemt ciemiņus nevarēs ne šonedēļ, ne nākamnedēļ. Pārstāt skumt un atgriezties pie darba.
Pieņemu, ka draugiem un radiem iespaids par strādāšanu mājās ir tāds - es, tērpusies elegantā peņuārā, ar proseko glāzi rokā defilēju no istabas uz istabu, pa laikam apsēžos uz dīvāna, lai uzlabotu manikīru un pašķirstītu kādu žurnālu, tad apēdu lašmaizīti, saritinos klubkrēslā, noklausos operu, un kad vairs galīgi nezinu, kā sevi izklaidēt, aizšļūcu līdz datoram un laiski uzklabinu dažas rindiņas. Tāpēc ir pilnīgi nesaprotami, kādēļ es neesmu katrreiz ar mieru atsaukties telefoniskam aicinājumam tūdaļ pat (vai pēc stundas) pievienoties uz glāzi vīna tepat aiz stūra, pēc divām stundām nākt līdzi uz teātri, kopā aizbraukt kaut kur uz atlikušo pusi dienas, izdarīt sīku pakalpojumu, kas prasa tikai trīs stundas laika, vai vienkārši divarpus stundas tepat pa telefonu analizēt kārtējo drāmu mīlas dzīvē, bērnu audzināšanā un attiecībās ar kašķīgo kolēģi.
Diemžēl realitāte mazliet atšķiras. Protams, mājās strādājot, es pati varu izvēlēties celšanās un ēdienreižu laiku, kā arī pati noteikt mirkli, kad apsēžos pie datora, un plānot, pēc cik ilga laika ņemšu pauzes. Taču, lai tiktu galā ar darāmā apjomu un iekļautos termiņos, parasti šīs pauzes ir 5-10 minūtes, lai aizskrietu uz virtuvi, uzliktu vārīties ūdeni nākamajai kafijai, pa šo vārīšanās laiku apmeklētu tualeti, mazliet pavingrinātu muguru un plecus, iepilinātu acīs mitrinošos pilienus, pamasētu plaukstu locītavas un pirkstus. Kaut kad pa dienas vidu ir jāpagūst arī apģērbties "ielas drēbēs" un izvest laukā suni, vai arī pašai aiziet līdz veikalam. Ar skumju nopūtu secināt, ka ieskrūvēt izdegušās spuldzītes, izmazgāt aizkarus un sakārtot skapi arī šodien nebūs laika un spēka. Saprast, ka uzņemt ciemiņus nevarēs ne šonedēļ, ne nākamnedēļ. Pārstāt skumt un atgriezties pie darba.