![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad cilvēkam uznāk bīdermeijers, viņš (vai, iespējams, pat biežāk - viņa) sāk tamborēt galdautus un aizkarus, izšūt sedziņas, pirkt krāsainas flīzes vannasistabai, sukāt kaķu kažokus, bonierēt grīdas un pārkrāsot plauktiņus, pieskaņojot tos servīzēm. Man tā gadās reti, un lēkmes pāriet ļoti ātri. Parasti pat nepagūstu nopirkt nevienu interjera žurnālu kur nu vēl parketu savaskot vai skapīšus dekupēt.
Biežāk es iegrimstu jūgendā, tad man ir la Belle Époque skumjas, aiz loga kāds cērt ķiršu dārzu, no palodzes krīt Lampedūzas izbāztais suns, korsete viegli žņaudz un diadēma spiež, viss plūst, viss mainās, ne jau uz labu, kur nu, bet dzīve sāp nolādēti interesanti un skaisti, var lasīt dzeju, var vīlēt nagus un visam ir kāda nihilistiska jēga.
Un tad ir dienas, kad es saeju pilnīgā barokā, bet kopš vairs netaisu ēst un neiemīlos ik pārnedēļas, tas notiek aizvien retāk un retāk.
Biežāk es iegrimstu jūgendā, tad man ir la Belle Époque skumjas, aiz loga kāds cērt ķiršu dārzu, no palodzes krīt Lampedūzas izbāztais suns, korsete viegli žņaudz un diadēma spiež, viss plūst, viss mainās, ne jau uz labu, kur nu, bet dzīve sāp nolādēti interesanti un skaisti, var lasīt dzeju, var vīlēt nagus un visam ir kāda nihilistiska jēga.
Un tad ir dienas, kad es saeju pilnīgā barokā, bet kopš vairs netaisu ēst un neiemīlos ik pārnedēļas, tas notiek aizvien retāk un retāk.