Kurvjzieža kontemplācijas

Šovakar pēc ilgāka pārtraukuma atkal saņēmos uzvilkt sporta tērpu un apskriet gabaliņu Maskačkas. Kā jau parasti - grūts bija tikai pirmais kilometrs, kad visi Rīgas vēji no visām pusēm pūta man virsū, elpu aizsizdami, kunģī smagnēji šļanckājās pusdienas, bet galvā ņerkstēja īgnas pārdomas par visa veltīgumu. Pēc tam ķermenis atcerējās, ka skriet ir forši un kā vispār to dara. Lūk, un pateicoties šim īsajam izskrējienam es paguvu ievērot, ka arī Maskačkā ir sākusies Ziemassvētku gaidīšana un iedegtas egles. No visām šīm apskatīju Nr.62 un Nr. 63.  Varētu ieviest jauku plāniņu - līdz 11.janvārim apskatīt visas, vai vismaz tās, kas Daugavas šajā krastā. Gan tāpēc, ka skriešanai tas piešķir "papildus estētisko dimensiju", gan arī tāpēc, ka kaut kā taču tā ziema jāpārcieš. Un "Staro Rīga" jau bija tik sen un tik īsu mirkli...