Kurvjzieža kontemplācijas

Mīļās meitenes, jaukās dāmas, cienījamās kundzes, man nudien jau sen ir gribējies to pateikt - to, ka visa jūsu šķietami nevainīgā čivināšana par savu gaisīgo, impulsīvo dabu, par savu emocionalitāti, kas ir - ak, vai! tik ļooooti sievišķīīīīīgaa, infantilā tīksmināšanās par savu iedomāto nespēju izlemt, koķetēšana ar stiprā pleca piesaukšanu, ņaudošā ilgošanās pēc kāda, kurš "noliek pie vietas", jā, visa šī uzvedība, ko es arī kādreiz esmu iedomājusies nevainīgu rotaļu esam, kā flirta un priekšspēles daļu, bet kas reizēm jūsu atklāsmēs ir tik teatrāli pārspīlēta, ka liek manām uzacīm neizpratnē saraukties...
Tas viss nebūt nav nevainīgi, droši un koķetējoši, tā nav tikai flirta un priekšspēles daļa, tā nav tikai rotaļa, diemžēl, diemžēl, diemžēl - tās ir biedējošas lamatas ne tikai jums pašām, bet arī visām jūsu dzimuma māsām. Tie ir ieroči, ar kuriem jūs apbruņojat attaisnojumu meklējošus varmākas, sitējus un izvarotājus, kā arī viņu aizstāvjus; tie ir argumenti, ko jūs ieliekat patriarhālu un mizogīnisku tiesnešu un psihoterapeitu mutēs, kuri atbalstīs savus impulsus nekontrolējušus tēvaiņus, arvien un no jauna savērpjot sievietes mūžīgās vainas diskursa nesaraujamo tīklu.
Domājiet, ko rakstāt, domājiet, ko runājat, domājiet, ko jūtat. Domājiet par tiem, kuri tā vien gaida, lai to visu izmantotu pret jums, kad jau tā jutīsities vissāpīgāk ievainotas.