Kurvjzieža kontemplācijas

Tev ir pāri 20, tu esi jauna, smuka, gudra un beigusi augstskolu. Turklāt tu mīli un esi mīlēta. Tevi nēsā uz rokām un rītos gultā pienes kafiju. Tev stāsta, ka tu esi viņa laimes neatņemamais priekšnosacījums un ka tā būs visu mūžu. Tu tici, jo tev nav neviena iemesla neticēt. Un dažubrīd tu esi pārliecināta, ka esi vislaimīgākā sieviete pasaulē. Tas ļoti labi saskan ar taviem priekšstatiem par to, ka mīlestība dara cilvēku laimīgu. Un ar pārliecību, ka tieši mīlestība ir dzīves jēga, ja tāda vispār ir. Un ka Dievs ir mīlestība, ja Viņš vispār ir.
Bet ir arī brīži, kad tu viena sēdi istabā un izmisīgi raudi un neej ieslēgt gaismu. Tumsā ir vieglāk, tad var iedomāties, ka tu nemaz vēl neesi piedzimusi, un tas, kas notiek, nemaz nenotiek ar tevi. Tu joprojām ļoti mīli un esi ļoti mīlēta. Tu ļoti labi saproti cilvēku, kuru mīli. Saproti, ka viņš ir tāds, kāds ir un rīkojas tā, kā pieradis rīkoties. Un vēl tu saproti, ka vari piedot arī to, ko nevari attaisnot, bet katra šāda piedošana liek nobrukt velēnai zem tavām kājām. Un kad vairs nebūs palicis nekas, tu kritīsi. Un tev ir ļoti, ļoti bail.
Un vēl tu saproti, ka ar katru piedošanu un katru atgriešanos tu nodrupini arī daļiņu sevis. Tev ļoti sāp un ir bail pārvērsties par pagurušu, sīkstu, nervozu un apdzisušu sieveli bez pašcieņas - gana daudz tādu esi redzējusi, un visas viņas reiz bija jaunas, skaistas un mīlošas. Vienīgā šobrīd zināmā alternatīva liek pamest cilvēku, kuru mīli. Nogriezt kā amputējamu ķermeņa daļu. Nenoticēt solījumam, ka tagad gan viss būs citādi. Aizmirst, ka "Amor vincit omnia", aizmirst 1. Vēstuli Korintiešiem un sākt dzīvi no jauna.
Tev ļoti gribas, lai būtu vēl kāda iespēja, un tavs teorētiskās spekulācijās vingrinātais prāts skraidelē kā pa labirintu un neatrod izeju. Sapņos tev rādās gari gaiteņi ar stikla durvīm, kuras neatveras, un tu mosties ar sāpošām plaukstām.
- Mums viss izdosies, - tu saki un pati tam tici. Tā ir jābūt, jo mīlestība pēc definīcijas ir iracionāla un stiprāka par visu. Lielāko daļu nopelnītās naudas tu esi samaksājusi profesionāļiem, kuriem jāvar palīdzēt. Tu esi izlasījusi ļoti daudz speciālās literatūras gan latviešu, gan krievu, gan angļu valodā, un esi gatava gandrīz kā līdzvērtīga iesaistīties diskusijās ar speciālistiem. - Ja ir kaut viena iespēja no miljarda, es to izmantošu - tu saki un lasi grāmatas par pozitīvo domāšanu. Tu esi samaksājusi arī dziedniecēm, vārījusi dīvainas tējiņas un veikusi dažādus rituālus - vismaz placebo efektam taču ir jādarbojas! Un, ja tev kāds pietiekami autoritatīvi apsolītu, ka tas iedarbosies, tu nevilcinādamās mestos ceļos un rāpotu līdz Daugavpilij, ar mēli laizīdama asfaltu.
Dievs ir mīlestība, tu atkārto, un tevi pārņem šausmas, mēģinot iedomāties, kas Viņam ir jāpārcieš, mīlot visu pasauli. Par laimi to nemaz nevar apjaust, jo tavas iztēles iespējas neaptver bagātīgo šausmu klāstu pat viena cilvēka dzīvē.
Un atkal kāds laiks ir pagājis, tu esi bijusi ļoti laimīga un atkal raudi tumšā istabā. Tu joprojām redzi tikai divas iespējas turpināt dzīvi - tās abas ir sāpīgas kā gangrēna un amputācija. Tu izmisīgi ilgojies, lai kāds, piemēram, Providence izlemj tavā vietā, bet izskatās, ka Providence ir aizņemta ar ko citu. Ja nomirtu, nebūtu jāizlemj, tev ienāk prātā. Bet tavs divdesmitgadīgais ķermenis ir tik dzīvīgs un veselīgs - nebūs tik viegli tādu piebeigt. Un tu vairs neesi depresīva tīne, kas pa brīdim graiza vēnas vai rij tabletes, tu esi jauna, izglītota sieviete, kura risina problēmas un izlemj. Tā gan!
Varbūt man ir par maz ticības? - tu nodomā, un tavā dzīvē ienāk meditācijas, rekolekcijas, vigīlijas un lūgšanas. Vēl mazliet vairāk eksaltācijas, un parādīsies stigmas - tu mēģini būt pašironiska. Varbūt tās arī ir stigmas, kas tik nežēlīgi sāp? Doma, ka tavas ciešanas ir svētīga un apskaidrojoša daļa no kāda Plāna šķiet ticama, taču nebūt neliekas tik mierinoša kā gribētos.
Sāpēja taču arī dumpīgajiem enģeļiem, krītot lejup degošiem spārniem, - tu domā, skatīdamās pa logu uz rudenīgām lapām. Nez, Dievs raudāja arī par viņiem?
Kāda tava paziņa - ļoti gudra, ļoti talantīga un ļoti reliģioza meitene dodas paārstēties psihiatriskajā slimnīcā. Antidepresanti viņai sniedz vairāk dvēseles miera kā baznīca. Vismaz uz laiku. Tad viņa atgriežas slimnīcā un vairs neatstāj to.
Tev būtu daži jautājumi Providencei, bet ir pamatotas aizdomas, ka atbilde skanētu: "Mīļo meitiņ, neviens tak nesolīja, ka jel kas te notiks viegli un patīkami."
Dievs laikam patiesi ir vīrietis, tu nodomā - viņi vienmēr neiebilstot ļauj tev noticēt itin visam un pēc tam paskaidro, ka neko taču nebija solījuši.
Un tad, kad tu jautāsi, kā tur palika ar visu uzvarošo mīlestību, tu saņemsi atbildi, ka neesi kaut ko pareizi sapratusi. Divtūkstoš gadu laikā ir tapis ļoti daudz skaidrojumu jebkurai Rakstu rindai, un vienmēr atradīsies iespēja kādu piemeklēt, lai tevi pārliecinātu, ka attiecīgā rinda nozīmē pavisam ko citu.
AT atbrauc no svētceļojuma uz Vatikānu un saka: - vai tu zināji, ka šveiciešu gvardi nedrīkst būt dzimuši ārlaulībā? Vai tiešām viņi tic, ka Dievs ārlaulībā dzimušos mīl mazāk?
Tu parausti plecus.
Arhibīskaps neordinē sievietes un citē Pāvilu. Tu pati sev pajautā, vai tiešām tici, ka Dievs pirms divtūkstoš gadiem gribējis runāt veca, šovinistiska perdeļa vārdiem, un parausti plecus.
Tava māte grib ar tevi aprunāties. Viņa ir tev devusi pusi genotipa un no savas asinsrites barojusi katru tava ķermeņa šūnu. Viņa tevi lieliski pazīst, un zina, kas jāsaka, lai vissāpīgāk trāpītu mērķī. Tev šķīst dzirksteles gar acīm, bet tu zini, ka viņa to dara ar vislabākajiem nodomiem - viņa grib, lai tu atjēgtos. Viņa nezina, ka tu esi pie sajēgas vairāk nekā jebkad, un redzi pasauli skaidrāk kā zem lupas, tikai tevi tas nesajūsmina. Tas tevi sāpina arī bez mātes līdzdalības.
Dievs laikam ir māte, tu domā. Mīl akli. Tiecas tevi padarīt gudrāku un gāž no visa spēka.
Nav taisnība Augustīnam, kurš teica: "Mīli un tad dari, ko gribi", tu domā, kārtējo reizi piedzerdamās pēc mātes aiziešanas. Mīlot un labu vēlot, var sasodīti viegli savas mīlas objektu noslīcināt sērskābē, turklāt ar vislabākajiem nodomiem.
Bet tas, kurš teica, ka "viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus", neko no dzīves nesajēdz, tu nodomā nākamajā rītā, meklēdama alkazelceri. Jebkas, kas mūs ievaino, padara mūs vājākus. Jebkura aizdzijusi brūce atstāj rētu. Jebkurš laicīgi atvemts indes malks ir paveicis postošu darbu kuņģī vai aknās un padarījis tās vieglāk pieejamas infekcijai, cirozei vai vēzim. Jebkurš kritienā ieplaisājušais kauls arī pēc saaugšanas smelgs. Pie katras pārpūles vai laika maiņas.
Daudz viedu atziņu ir ienācies. Un par augstu cenu. Vai šīs atziņas bija cenas vērtas, un vai tagad tu būsi laimīgāka? Tu parausti plecus.
Viss paliek, viss uzkrājas. Nozāģēs kāds vecu liepu, skaitīs gadu gredzenus un redzēs - te nodevība divdesmit sestajā gredzenā, te vilšanās - divdesmit septītajā, te - pēdējā iznīcinošā piedošana - divdesmit astotajā. Iesprūdušas kā dzeloņstieples gabali.
Tu esi gatava amputācijai, un kādu vakaru iedomājies, ka, ja Dievs ir, viņš katru nakti tumšā istabā raud jaunas, mīlošas sievietes asarām.
Bet vai ir? Tu parausti plecus un beidzot pavisam godīgi vari pateikt, ka tas nu tev reiz ir pilnīgi un galīgi vienalga. Viss, ko tu esi sapratusi ir tikpat vērtīgs kā beigta kaķa galva. Un tev drīz būs trīsdesmit gadu.