Kurvjzieža kontemplācijas

Nākot no veikala, redzēju apmēram kādu māti ar apmēram četrgadīgu puišeli kurš sēdēja uz velosipēda un izskatījās ļoti bēdīgs.
- Es gribu braukt, - puika teica un viņa sejiņa savilkās uz raudāšanu.
- Tad tev ir jāmin pedāļi, - teica māte.
- Nē!!! - puisītis iemaurojās pa visu ielu un sāka raudāt.
- Ja tu neko nedarīsi, ritenis nekustēsies, - māte pacietīgi skaidroja.
- Es negribu mīt pedāļus, es gribu, lai viņš brauc, - puika brēca un asaras straumēm plūda pa viņa seju.
- Varbūt es tev palīdzēšu un pastumšu? - māte izpalīdzīgi piedāvāja.
- Nē, nē, nēeeeeee!!!! - un protests pārauga neapturamās skaļās raudās, kas mani pavadīja gandrīz visa kvartāla garumā.

Es ceru, ka nu bērns beidzot ir atrisinājis savu nudien visai sarežģīto problēmu. Un ceru, ka arī mēs atrisināsim savējās, dārgo lasītāj.
Ar labu nakti.