Šovakar detektēju vēl vienu iemeslu, kāpēc es nekad nespēšu būt reliģioza.Tas ir, iemeslu biju konstatējusi jau senāk, taču šovakar sanāca to pateikt skaļi un vēl kādam dzirdot: es nespēju noticēt vispārinātai transcendentālai subjektivitātei, kura vienlaikus ir nepārprotami vīrišķa. Es nespēju ticēt nedz Dievam, nedz Freidam, nedz Lakānam, jo viņi visi ģenerē kroplīgas ontoloģiskas un antropoloģiskas shēmas, kurās pašpietiekami vīrišķi subjekti atražojas caur sievišķu matēriju, bet tam nav nekā kopīga ar pasauli, kurā es dzīvoju un kuras pamati balstās sievišķās horizontālās solidaritātes tīklā.
- (Anonīms)Es vispār nesaprotu, kāds reliģijai un ţīrai transcendencei sakars ar tādām smieklīgām grēcīgās un laicīgās pasaules lietām, kā kultūra, vēsturiski nosacītas dzimumlomas, utt. Vnk, ja Kungs tajā konkrētajā vēsturiskajā punktā būtu iemiesojies kā sieviete vai par apustuļiem izraudzītos sievietes, neviens viņu neņemtu nopietni. Un skat - tik un tā neņēma. Viņš mira uz krusta, lai mūs atbrīvotu no dzimumlomu un kultūras varas spēlēm.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
kriiDrusku izklausās pēc ķecerīgas domas, ka pat Dievam nav iespējams panākt, lai sievietes kāds "ņemtu par pilnu". :)- (Anonīms)nu, ja viņam vajadzēja iemiesoties laikā un telpā, turklāt iet bojā, lai dotu cilvēkiem iespēju..