Šovakar detektēju vēl vienu iemeslu, kāpēc es nekad nespēšu būt reliģioza.Tas ir, iemeslu biju konstatējusi jau senāk, taču šovakar sanāca to pateikt skaļi un vēl kādam dzirdot: es nespēju noticēt vispārinātai transcendentālai subjektivitātei, kura vienlaikus ir nepārprotami vīrišķa. Es nespēju ticēt nedz Dievam, nedz Freidam, nedz Lakānam, jo viņi visi ģenerē kroplīgas ontoloģiskas un antropoloģiskas shēmas, kurās pašpietiekami vīrišķi subjekti atražojas caur sievišķu matēriju, bet tam nav nekā kopīga ar pasauli, kurā es dzīvoju un kuras pamati balstās sievišķās horizontālās solidaritātes tīklā.
Mēs darbojamies ar cilvēku rakstītiem un tulkotiem tekstiem, nevis ar transcendentu patiesību.
Lūdzu, nepārproti, es nudien negribu apgalvot, ka nav iespējama kristietības un feminisma sintēze. Es tikai izgaismoju dažus aspektus, kas to padara neiespējamu personiski man. Taču man nav pieejama tieša reliģiska pieredze, tāpēc mans viedoklis vienmēr būs ārpus reliģijām esoša cilvēka viedoklis.