Piesēdos, lai uzrakstītu dažus vārdus par sērām un solidaritāti, bet, skat - ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
teeja jau aizsteigusies priekšā.
Tā vienmēr. Viss mans mūžs ir nožēlojams epigonisms. Jau studiju laikā atklāju, ka visas manas oriģinālākās idejas ir tapušas, vēlākais, pirms divarpus tūkstošiem gadu, turklāt daudz skaidrāk un precīzāk formulētas. Visi gadījumi, kad mirkli šķita citādi, apliecināja tikai to, ka neesmu pietiekami rūpīgi palasījusies hrestomātijas.
Jā, bet par tām traģēdijām - man vēl gribētos piebilst, ka nāve nebūt nav briesmīga. Briesmīgas mēdz būt pirmsnāves emocijas, agonijas sāpes un tuvu cilvēku zaudējumi. Un turklāt cilvēkam, kurš zaudējis bērnu - vai māti, tēvu, mīļoto - zaudējuma sāpju intensitāte nemainās atkarībā no tā, vai līdz ar viņam mīļo cilvēku ir miris vēl kāds cits. Un arī mirēja bailes vai sāpes nevarētu kļūt nedz lielākas, nedz mazākas, ja tajā pat laikā mirst arī citi.
Un līdz ar to man liekas bezjēdzīgi daudzu cilvēku vienlaicīgu un kolektīvu nāvi uztvert kā lielāku traģēdiju nekā to pilnīgi individuālo un intīmo nomiršanu, ko tieši šobrīd - iespējams, arī vienlaicīgi - daudzās jo daudzās slimnīcās, mājās, ceļmalās un avarējušu automašīnu salonos īsteno daudzu jo daudzu cilvēku bērni, vecāki un mīļotie.
Un es sasodīti labi zinu, ka rakstīt par to tieši šajā datumā ir, iespējams, lielākā bezgaumība, ko dajebkad esmu veikusi.
teeja jau aizsteigusies priekšā.Tā vienmēr. Viss mans mūžs ir nožēlojams epigonisms. Jau studiju laikā atklāju, ka visas manas oriģinālākās idejas ir tapušas, vēlākais, pirms divarpus tūkstošiem gadu, turklāt daudz skaidrāk un precīzāk formulētas. Visi gadījumi, kad mirkli šķita citādi, apliecināja tikai to, ka neesmu pietiekami rūpīgi palasījusies hrestomātijas.
Jā, bet par tām traģēdijām - man vēl gribētos piebilst, ka nāve nebūt nav briesmīga. Briesmīgas mēdz būt pirmsnāves emocijas, agonijas sāpes un tuvu cilvēku zaudējumi. Un turklāt cilvēkam, kurš zaudējis bērnu - vai māti, tēvu, mīļoto - zaudējuma sāpju intensitāte nemainās atkarībā no tā, vai līdz ar viņam mīļo cilvēku ir miris vēl kāds cits. Un arī mirēja bailes vai sāpes nevarētu kļūt nedz lielākas, nedz mazākas, ja tajā pat laikā mirst arī citi.
Un līdz ar to man liekas bezjēdzīgi daudzu cilvēku vienlaicīgu un kolektīvu nāvi uztvert kā lielāku traģēdiju nekā to pilnīgi individuālo un intīmo nomiršanu, ko tieši šobrīd - iespējams, arī vienlaicīgi - daudzās jo daudzās slimnīcās, mājās, ceļmalās un avarējušu automašīnu salonos īsteno daudzu jo daudzu cilvēku bērni, vecāki un mīļotie.
Un es sasodīti labi zinu, ka rakstīt par to tieši šajā datumā ir, iespējams, lielākā bezgaumība, ko dajebkad esmu veikusi.