Ik pa brīdim sevi norāju par to, ka atļaujos būt nelaimīga tādu sūdu dēļ un par to, ka nemāku pamainīt attieksmi. Diemžēl rāšanai nav pedagoģiskā efekta, tāpēc turpinu būt nelaimīga, turklāt vēl justies par to vainīga. Rezultātā esmu (at)sākusi meklēt orālo mierinājumu (lasīt - rīt kā cūka), tāpēc pamatoti baidos kļūt (un kas vēl biedējošāk - palikt) resna.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif)
novaman nezkādēļ šķiet, ka Tevi varētu uzmundrināt fiziski vingrinājumi, kas nav skriešana pa slapjdraņķi ar sāpošu kaklu un tekošu degunu, tādi, kas organizēti un iekštelpās, piemēram, karstā bikram joga. Tu jau pati zini, ka fiziski vingrinājumi pēc kāda laiciņa tonizē, vairāk izstrādās laimes hormons, nu un ķermeņa formām arī nāktu par labu. tik jāatrod savējais. man bija vēderdejas.- kriiEs kustos pietiekami, man ir gan skriešana, gan dejas. Tas uzlabo pašsajūtu uz brīdi - kā pretsāpju tablete -bet neatrisina The Problēmu.