Kurvjzieža kontemplācijas

reizumis man liekas, ka man ir neierobežots iespēju daudzums nodzīvot atlikušo dzīvi. Vai vismaz - ierobežojumu ir gana maz. Protams, es nevaru vairs kļūt nedz par balerīnu, nedz par operdziedoni, bet, mazliet sasprindzinot iztēli, es varētu kādu brīdi apcerēt balerīnas, operdziedātājas vai kravas auto šofera eksistenci gana spilgti - un varbūt pat pietiekami, lai nebūtu nekādas vajadzības šai ainai pievienot arī ķermeniski pastarpinātas sajūtas.
Un reizumis man liekas, ka uz brīdi es varu ieraudzīt pasauli arī no suņa, skudras vai sikspārņa redzējuma. Es varu iztēloties to smaržu niansētību, ko nekad nesajutīs mans trulais Homo Sapiens deguns, un varu iedomāties, ka dzirdu priekšmetus ultraskaņās atsaucamies maniem pīkstieniem. Daudz mazāk jākoncentrējas, lai sajustu sev saknes un lapas, atteiktos no domāšanas un refleksīvi pagrieztos pret sauli, līdz ziemeļpuse apsūno.

Bet citreiz man atkal liekas, ka ir tikai viena iespējamā dzīve, kuru es varu nodzīvot, tikai viens scenārijs, kuram es sekoju, allažiņ ļaudamās vienīgajam iespējamajam notikumu pavērsienam. Un ir bezgala daudz iespējamu domu, kas nekad neienāks man prātā, un bezgala daudz iespējamu sajūtu, kas nekad neizgulsnēsies manā pieredzē, jo vienkārši un nesatricināmi - tāda es esmu.