Kurvjzieža kontemplācijas

da tā pat nav gramatika. vai drīzāk - šie gadījumi netiek skaidroti gramatiski. un ar gramatiski es te nesaprotu – uz rītdienu iezubrīt paragrāfu trīssimts divi ar sarakstiņu, kas, bērni, jāraksta kopā un kas atsevišķi. kā telefōnnumurus, uz Burkinu Fasō. un, ja tam bērniņam ticamas sagadīšanās rezultātā nepagadīsies neviens saprātīgs skolotājs, kas izstāstīs par to, kā noteikt vārda robežas, tad jaunietis arī izaugs ar listēm un paragrāfiem galvā, kabatā vai pie pakaļas. šāda, roughly, man izskatās realitāte. teiksim, katrs desmitais tās listes ir paturējis prātā un tādējādi ir lieliskākais materiāls gramāŗnažu rindām, jo viņiem, dabiski liekas, ka var sasisties pasaule iet uz galu. Atlikušie 9 nedalās uz pusēm: vienai pie kājas, otrie ir pilnīgā panikā un izmisumā, jo listes neatceras vai regulāri putro, kur to visu internetā varēja atrast arī satraukumā neatceras un pēdējam draugam zvanīt baidās.

tā jau piekrītu gan, ka iet roku rokā, tikai es tur nekādas interesantas sakarības nesamanu.
nav jau tik sen, vēl treknajā saulītē, ēlertes diena un tamlīdzīgi flagmaņi izdomāja, ka ir taču Tilde un spelčekeri un jūķūbtransleits un sāka vaļināt korektōres kā pēc komandas. tagad takš mēs visi lieli un vareni un vīķi freimaņi. ap to pašu laiku es vienā notāru kantorī saskāros ar tādu Fawlty Towers scenāriju (dokumentu apstrādes jeb kopīpastas žanrā), ka iesaucu šo par Lielo Amatieru laiku.

bet visādi citādi uz to formālo es cenšos neieciklēties. un labi vien ir. tici man - ja ieciklētos, Halks un Zmejs Gorīničs uz Kamčatku aizbēgtu. tāpēc gramārnažus uzraugu par šķiras ienaidniekiem, entrōpijas vairotājiem un tādiem kā nelaimīgiem mīlniekiem, ibō nedabūs viņi nekad to, uz ko aicina Radītāju vai mītisku ierēdņu armiju.