Joprojām vienīgā kaut cik radošā aktivitāte manā dzīvē ir adīšana. Pat tulkošana ir daudz tehniskāks darbs, kaut arī tam ir savas pozitīvās puses un tas joprojām ir tas, ko vairāk par visu gribētos padarīt par galveno ienākumu avotu.
Tātad - "Sivēnam puķuzirņos" šobrīd adu no tās pašas dzijas pieskaņotu bolero jaciņu, bet paralēli esmu sākusi dzeltenu mežģīņu kleitiņu "Bambusu omlete". Raugos apkārt, meklēdama linu diegus, jo ļoti gribētos šovasar uzmargot arī kaut ko elegantu etnostilā.
Jāatzīst, ka adīšana ir atdzīvinājusi manu juteklisko uztveri. Krāsu redze kļuvusi daudz asāka, pirmo reizi aizdomājos, cik ļoti ar gadiem šī maņa notrulinās. Arī citādi ķermeniskās sajūtas kļūst spilgtākas. Iespējams, pat sekss kļuvis labāks, bet par to es šeit nerunāju.
Un nav arī klasiskā jautājuma - kāpēc gan es to nedarīju agrāk? Tieši tāpēc, ka tas ir glābiņš, kuru man vajadzēja šobrīd.
Iespējams, ja man būtu gleznošanai vajadzīgā talanta un prasmju, es mestos tajā. Taču nav, un nevajag, dzija un adatas kā nabaga sievietes mierinājums - kas var būt hrestomātiskāk, kas var būt tradicionālāk!
Tātad - "Sivēnam puķuzirņos" šobrīd adu no tās pašas dzijas pieskaņotu bolero jaciņu, bet paralēli esmu sākusi dzeltenu mežģīņu kleitiņu "Bambusu omlete". Raugos apkārt, meklēdama linu diegus, jo ļoti gribētos šovasar uzmargot arī kaut ko elegantu etnostilā.
Jāatzīst, ka adīšana ir atdzīvinājusi manu juteklisko uztveri. Krāsu redze kļuvusi daudz asāka, pirmo reizi aizdomājos, cik ļoti ar gadiem šī maņa notrulinās. Arī citādi ķermeniskās sajūtas kļūst spilgtākas.
Un nav arī klasiskā jautājuma - kāpēc gan es to nedarīju agrāk? Tieši tāpēc, ka tas ir glābiņš, kuru man vajadzēja šobrīd.
Iespējams, ja man būtu gleznošanai vajadzīgā talanta un prasmju, es mestos tajā. Taču nav, un nevajag, dzija un adatas kā nabaga sievietes mierinājums - kas var būt hrestomātiskāk, kas var būt tradicionālāk!