Nāk rudentiņis, ziniet, un man jau sāk gribēties Ziemassvētkus. Tad vismaz ir liela, nogurdinoša jezga, visur skan džinglbeļļi, tu izmisīgi skraidi pa veikaliem un trīskārt pārtērē pieticīgo prēmiju, iepirkdama dāvanas un kurpītes pie vienīgās balleskleitas, un, jā, tas ir vienīgais brīdis gadā, kad aukstums mani nekaitina, jo "piederas pie lietas" un nav laika ne par ko domāt, darbi paliek nepadarīti un visi visiem visu piedod, tāda līksma vispārēja psihoze, un ir tāda mierinoša apziņa, ka kāds gabaliņš ziemas jau pārciests.
Bet no rudens man atkal ir bail. Ļoti, ļoti.
Bet no rudens man atkal ir bail. Ļoti, ļoti.