Kurvjzieža kontemplācijas

Kas attiecas uz vienu no  šiem signāliem, - pildot dienesta pienākumus, sestdien biju iegājusi vienā no vēlēšanu iecirkņiem. Abas ar iecirkņa komisijas priekšnieci klusiņām sarunājāmies par dokumentācijas niansēm, vēlētāji raiti un bez aizķeršanās īstenoja savas demokrātiskās tiesības, idille ar gulbīšiem, vārdu sakot, līdz pēkšņi pie mums pusskriešus solī metās vīriņš ar entuziastisku mirdzumu acīs.
- Vai jūs nezināt, ka burtiski jūsu iecirkņa priekšā notiek aģitācijas likuma pārkāpums? - viņš sauca.
- Kur???!!! - mēs abas palēcāmies un metāmies pakaļ vīriņam uz durvju pusi, gatavas raut nost politisko partiju reklāmas plakātus, aizkrāsot deputātu kandidātu portretus, izkliedēt piketus un vispār - cīnīties par tiesiskas valsts saglabāšanu, cik vien ļaus mūsu trauslās, sievišķās miesas.
- Lūk! - vīriņš viszinīgā svinīgumā teica, norādīdams uz nišu gaiteņa kaktā.
Pārsteigtas skatījāmies, bet nesaredzējām neko citu kā vien urnu lietoto bateriju savākšanai.
 - Kur tieši? - bažīgi pārjautāju.
- Šeit, šeit! - vīriņš bakstīja urnā.  - Lasiet, kas uz tās rakstīts! "Zaļais centrs", "tīrai Latvijai", un kas tik vien nē! Gribat teikt, ka tas jums neizsauc nekādas asoiācijas ar vienu konkrētu partiju?
- Piedodiet, lūdzu, bet tas nekas, ka mēs neaizvācām arī zaļo koku, kurš redzams pa logu? - jautāja pienākušais iecirkņa datorspeciālists, kamēr mēs ar priekšnieci centāmies saglabāt amatpersonu cienīgas sejas izteiksmes.
Ieteicu vīriņam rakstīt iesniegumu policijai, jo mums nav tiesību pārvietot komisijai nepiederošo iestādes inventāru, un devos tālāk. Saņemt citas komisijas priekšēdētāja paskaidrojumu sakarā ar sūdzību par to, ka pie ēkas izkārtais karogs vējā aptinies ap kārti, tādējādi laupot procesam pienācīgo cieņu.