Kurvjzieža kontemplācijas

Un par ēšanu, par ēšanu, ziniet, man pilnīgi noteikti nekas nesanāks. Pat par kamambēru, dievišķo kamambēru, kas sāļi kūst uz mēles, lai uzkodai atstātu stingro garoziņu, es neko juteklisku pateikt nevaru. Es pat nezinu, kas tajā ir burvīgākais - garša, konsistence, smarža? Mēles tīksmā flirtēšana ar staipīgo masu? Dzidra, pussausa baltvīna malks, kas noskalo pēdējās sāļuma paliekas...jā, lai kā arī es nejūsmotu par sarkanvīnu, kamambēram tomēr piemērotāks ir baltvīns - tas neatstāj savelkošu pēcgaršu. Jo kamambērs - tā ir oda brīvībai un šķietamam maigumam, kas, izrādās, slēpj sevī pievilināšanas un atkarības briesmas. Un tad pēc trešā kumosa jāseko zaļai olīvītei. Nesaprotu barbarus, kuri olīvēm izrauj kauliņus - tas ir gandrīz tas pats, kas atburbuļot šampanieti. Kauliņš piešķir olīvei noslēdzošo rūgteno noti, un tā virsma, pirms izspļaušanas raupji pieskaroties mēlei un aukslējām, sagatavo tavu muti nākamajai kamambēra šķēlei. Zīdaini glāsmainajam (nekad neesmu skaidri zinājusi, ko nozīmē glāsmains, tak pofig!) sāļumam...