Kurvjzieža kontemplācijas

bērnībā dzīivoju pa vasarām lielā lauku sētā, kur žoga nebija, pilna sēta/pļavas ar vistām, aitām un govīm. pie tam salīdzinoši netālu ceļš. nekoda ne zaķus, ne vistas neko. dzina aitas un govis kad vajag. sēdēj apie apdzērušās saimnieka un sargāja to, kad šis pakritis kaut kur aiz šķūņa gulēja. bet nu tie bij lauku kranči ar veselīgu un nesačakarētu psihi, nevis izsmalcināti sugas suņi. siguldas omei ar bij suns - lielais pūdelis. atkal - pilnīgs bezķēdes un bezproblēmu suns. problēmas bija tikai tiem (svešajiem), kuri ienāca tukšā mājā, bet ome bij kaut kur dārzā - tad suns ārā nelaida, kamēr ome neieradās. sēdēja stīvi uz beņķīša virtuvē pretim klusējošai Zanei (tā to suni sauca). Tāpēc es esmu nonākusi pie slēdziena, ja nav tādu suņu, kādi bija tie mani bērnības suņi, tad nevajag vispār. troksni var taisīt arī signalizācija. bet nu tās ir tikai manas domas un pieredze. ķēdes suņi ir svādāki. cita lieta, ka ja izvēlas psihas sugas un nespēj savākt - tad jau to ķēdi vajag, jā. aizliegums šo te neatrisina.