Ja atkal līs, es pārpurvošos, kļūšu par tādu neauglīgu, skumīgu līdzenumu, kurā kilometriem tālu, cik acs vien redz, nekas nenotiek, pilnīgi nekas, kļūšu par aukstu, piemirkušu, dubļužļurgu, nekā nedarīšu, pilnīgi nekā un vientuļi sapūšu tepat uz krēsla, izplūdīšu, ar šļurkstu notecēšu uz grīdas lielā, slapjā puvekļu pļekā.
plikam jāguļ uz balkona, lai neceptos
ārā, ka beidzot varu justies normāli...
un vardes pacieš
un es pat paciešu
sēžu ar savām svecēm un lilijām, nu man tās liek izkust, arī, kad saules nav...