Kad mani bērni bija mazi, visu uzskaitīto – rušinās pa saviem sakoptajiem dārziņiem, iet ciemos cita pie citas ar citronkūkām, cep mafinus, bet svētdienās rīko grila pārtijas ar kaimiņiem – izmēģināju. Dažkārt atmiņas par tiem dažiem glītajā mazpilsētā pavadītajiem gadiem uzdzen skumīgu nostaļģiju. Bet pietiek atcerēties to panikas sajūtu "manas smadzenes izžūst, kā es dabūšu atpakaļ savu agrāko galvu?" un sirdsapziņa par dezertēšanu vairs nemoka. Un galu galā – tolaik nebija interneta ;)